Pēkšņi Flemings salēcās. Skaitļotāja izvades rak- stāmiekārta sāka darboties. Tā klikšķēja ātri ātri, tad apklusa. No jauna sāka strādāt. Šoreiz taustiņi kustējās lēni, toties turpināja darboties. Flemings piegāja pie izvadiekārtas un paņēma jau aprakstīto garo lentu.
— īsta ķīniešu ābece, — Flemings nosprieda, pārskatījis to, — taču kaut kādi bioloģiskie dati tie ir.
Viņš aizgāja parādīt to Donejai. Pati par sevi šī iepriekšējā analīze bija tikai sīkums. Tomēr tā nozīmēja daudz. Tātad Andrē tomēr palīdzēs un Donejai
varbūt izdosies paveikt brīnumu, ja vien pietiks laika.
Kad Flemings izgāja laukā, viņam uzbruka mežonīgs vējš un gandrīz nogāza no kājām. Viņš aizelsās, un gaiss, kuru viņš aizgūtnēm tvēra, neko daudz nepalīdzēja. Saliecies, ar nodurtu galvu viņš lauzās uz priekšu sausajā, smacīgajā vējā, cauri smilšu virpuļiem uz laboratorijas durvīm. Viņa aizrautība un optimisms šķita izgaisuši. Laiks nebija nopērkams par naudu.
Trīs tūkstoš jūdžu attālumā no Azaranas pār nepieredzēta posta piemeklēto Londonu ausa diena. Nedaudzi polismeņi ar tērauda kaskām galvā stāvēja platāko ielu vidū, turēdamies pēc iespējas tālāk no ēkām. Laiku pa laikam vētras kaukoņai cauri iegaudojās ātrās palīdzības mašīnu sirēnas. Zinātnes ministrijas ēkas pirmā stāva nedaudzajos vēl neizsistajos un neaizbarikādētajos logos vīdēja vārga gaismiņa.