Nīlsons jau gribēja atbildēt, kad pie Osborna uz pirkstgaliem pielipināja kāds sekretārs.

—Jums kāda ļoti steidzama vēstule, ser,—viņš teica. — Lidlauka kurjers nupat atnesa.

Osborns atplēsa dzeltenbrūno aploksni, apdomīgi un lēni atlocīja plāno papīru un sāka lasīt.

Beidzot viņš pacēla acis no vēstules.

—    Tā ir no Azaranas, no Madlēnas Donejas.

Osborns pasniedza vēstuli ministram.

—           Vislabākais būtu, ja jūs to izlasītu abi kopā, — ministrs teica Nīlsonam un premjerministra sekre­tāram. — Tā mēs ietaupīsim laiku. Protams, tūdaļ jāinformē arī ministru kabinets.

Ministrs nepacietīgi gaidīja, kamēr abi izlasīja vēstuli.

—    Vai jums ir kādi priekšlikumi, Nīlson?

Nīlsons piekrītoši pamāja ar galvu.

—          Vai jūs varat mani jau šodien aizvest uz Aza­ranu? — viņš jautāja.

Četrmotoru lidmašīna piebrauca pie konveijera, pagriezās un apstājās. Tuvojās elektriskās vagone­tes, lai aizvestu kravu. Lidmašīnas apkalpe, nogu­rusi, lidojot septiņas stundas bez nosēšanās no Lon­donas tikai 6000 pēdu augstumā, kur lidmašīnu visu laiku svaidīja vētras brāzmas, nokāpa pa trapu un devās uz lidostas kantori. Tur viņus sagaidīja un pavirši apsveica uniformēts arābs kopā ar kādu stūrgalvīga izskata eiropieti. Kad lidmašīnas kap­teinis pasniedza lidojuma dokumentus, eiropietis, veikli izskatījis tos, pasniedza tālāk arābam un iz­stiepa savu resno, strupo roku pēc apkalpes perso­niskajiem dokumentiem. Kapteini viņš neaizturēja, bet, paskatījies uz diviem nākamajiem apkalpes lo­cekļiem, sāka atkal pētīt papīrus.