Nīlsons pētīja skaitļus.
— Vai tie ir no skaitļotāja, kuru uzbūvēja mans dēls?
Doneja piekrītoši pamāja ar galvu.
— Es tikai domāju … — Balss viņam sāka drebēt, un viņš nevarēja pabeigt teikumu.
Flemings, sēdēdams blakus šūpulim un izklaidīgi virpinādams pirkstos kādu pie šūpuļa piekarinātu rotaļlietu, lai uzjautrinātu mazuli, pabeidza iesākto teikumu:
— … kas būtu noticis, ja jūsu dēls būtu palicis šeit.
Nīlsons pagriezās pret Flemingu.
— Viņi gluži aukstasinīgi nošāva manu dēlu mūsu acu priekšā, — viņš teica. — Ja tikai es varētu atrast šo cilvēku …
— Es nevaru jums pateikt, tieši kurš nospieda gaili, — teica Flemings, — tomēr droši zinu, kas pavēlēja to darīt. Tas bija Kaufmanis, tas pats vācietis, kas mūs šeit uzrauga.
— Es gribētu viņu sastapt.
— Ļoti iespējams, ka jūs viņu sastapsiet.
Doneja savāca papīrus.
— Vienīgais mierinājums, ka jūsu dēls nomira bez mokām, — viņa līdzjūtīgi sacīja. — Un tāda nāve tomēr labāka, nekā tā, kas sagaida mūs. Protams, ja no šīs sintēzes iznāktu kas jēdzīgs … — Viņa sabāza visus papīrus atpakaļ svārku jostā. — Ja tikai Andrē spētu mums palīdzēt, skaitļotājs varētu vēl daudz darīt mūsu labā.