— Ja Andrē varēs pabeigt analīzi, — Nīlsons ierunājās, bet Flemings viņu pārtrauca:
— Klusu! — Viņi paskatījās uz Flemingu. — Lemka nāk.
Lemka, kas bija stāvējusi sardzē pie ceļa, skrēja pāri pagalmam uz māju, un viņi dzirdēja sandaļu klaudzoņu uz bruģa.
— Mūs jau visu laiku rūpīgi uzmanīja, — Doneja teica. — Šovakar domājām, ka esam aizlavījušies nemanīti.
Lemka ieskrēja satraukumā ieplestām acīm.
— Viņi brauc! — viņa iekliedzās. — Kareivji! Vesela mašīna ar kareivjiem!
Pāris mirkļu visi stāvēja kā sastinguši. Tad Doneja izņēma dokumentus.
— Paslēpiet! — Viņa iespieda tos Lemkai rokās. — Vēlāk jūsu vīrs varēs tos man atdot.
Lemka paņēma papīrus un stingri teica Nīlsonam:
— Uz manas mātes istabu! Tur viņi neies.
— Ceru, ka jums būs taisnība, — Nīlsons pasmaidījis atbildēja un sekoja viņai.
Pie durvīm klaudzināja. Lemka iznāca no mātes istabas un atvēra durvis. Kāds kaprālis militāri sveicināja un pateica kaut ko arābu valodā; viņam aiz muguras stāvēja divi kareivji.
— Viņš saka, ka esot ieradušies, lai aizvestu jūs un doktoru Flemingu, — Lemka pārtulkoja.
— Sakiet viņiem, ka mēs tūdaļ iesim, — Doneja teica, kā viņai pašai likās, ar bezrūpīgu un paviršu smaidu. — Neuztraucieties, gan viss būs labi. Tikai sameklējiet drošu patvērumu doktoram Nīlsonam. Gan jau mēs atradīsim kādu iespēju sazināties.