Lemka sirsnīgi satvēra Donejas roku.

—           Mans brālēns kaut ko izdomās. Bet tagad gan vairāk nesarunāsimies, lai kareivji nekļūst aizdo­mīgi.

Viens no kareivjiem uzstāja, ka viņam noteikti jābraucot mašīnā kopā ar Flemingu un Doneju, un kaprālis ar zīmēm ieskaidroja Flemingam, ka brau­cot jāturas cieši aiz armijas mašīnas. Laiks bija mazliet noskaidrojies, taču vējš vēl aizvien pūta spēcīgi un vienmērīgi.

Kad viņi atgriezās «Intel» ciematā, skaitļotāja ēkā visi logi bija apgaismoti. Divi kareivji ieveda Flemingu un Doneju iekšā. Kaufmanis sēdēja savā kabinetā pie galda ar niknumā sarauktu seju, kas atgādināja ļaunu masku. Blakus galdam neveikli mīņājās Abu.

—    Ko tad tas nozīmē? — vācietis ierējās, tikko viņi ienāca. — Kādēļ jūs izbraucāt no ciemata bez atļaujas?

—   Kam mums būtu jāprasa atļauja? — Doneja uzstājīgi jautāja. — Un kāpēc vispār vajadzīga at­ļauja apmeklēt draugus, kolēģa ģimeni?

Kaufmanis gan centās izturēt viņas ciešo skatienu, taču tas neizdevās, un viņš novērsa acis.

—   Jūs paši labi zināt, ka jums nevajadzētu at­stāt ciematu bez atļaujas, — viņš bramanīgi noteica.

Dūres sažņaudzis, Flemings pagājās uz priekšu.

—   Paklausieties jūs, teitoņu gauleiter… — Fle­mings iesāka, taču Abu Zeķi aizstājās viņam priekšā.