— Tagad pilnīgi paļaujieties tikai uz mani, — viņš pavēlēja. — Vienreiz jūs jau tā darījāt. Šonakt jums jāizguļas, rīt no rīta es atnākšu un aizvedīšu jūs pie skaitļotāja. Jā, zinu jau zinu, — viņš iesaucās, pamanījis, ka Andrē grib protestēt. — Šovakar jūs esat nespēcīga. Šovakar jūs sabrukāt. Bet rīt es būšu kopā ar jums, es jums palīdzēšu.
Flemingam bija maz ticības, ka patiešām varētu ko darīt, taču viņš cerēja, ka nedaudz no sava spēka iedvesīs meitenei. Andrē mazliet sakustējās, it kā būtu no kaut kā atbrīvojusies un justos labāk. Plaksti nodrebēja un aizvērās. Sejā iegula aizmiguša cilvēka dabīgais miers.
Flemings devās projām, ar rokas mājienu paaicinādams līdzi kopēju. Aiz durvīm viņš tai mierīgi paskaidroja:
— Mēs visi esam lielās briesmās. Jūsu paciente cenšas mūs glābt, un mums savukārt jāglābj viņa.
Puslīdz negribīgi kopēja palocīja galvu par zīmi, ka sapratusi. Flemings vēlējās, kaut varētu pats sevi pārliecināt tikpat viegli.
Nākamajā naktī Flemings tikpat kā neaizmiga, cenšoties izdomāt darbības plānu īsajam laiciņam, kas viņiem vēl atlicis. Tikko atausa gaisma, viņš, kā parasti, nomazgājās, noskuvās un pabrokastoja, cenzdamies novilcināt laiku, lai pēc vakardienas pārguruma Andrē varētu vēl dažas dārgas minūtes atpūsties. Bet tik un tā, kad viņš ieradās pēc Andrē, bija vēl ļoti agrs. Samiegojušies sargkareivji, kuriem vēl dažas stundas pacietīgi bija jāgaida maiņa, vērīgi noskatījās, kā Flemings kopējas pavadībā aizstumj slimnieku ratiņus ar Andrē uz skaitļotāja ēku. (r