— Esiet mierīga, es viņu nemodināšu, es tikai paskatīšos.
Meitene aizvainota nopūtās un kopā ar Flemingu piegāja pie gultas. Kad acis aprada ar pustumsu, viņš zem plānās segas saskatīja Andrē novājējušā auguma apveidu. Viņas galva un mati vīdēja uz spilvena kā tumšs plankums. Flemings pieliecās tuvāk un redzēja, ka meitenes acis ir vaļā un ka viņa skatās uz to.
— Man vajadzēja būt šeit, pie jums, — viņš čukstēja, viegli noglāstīdams meitenes matus. Pirksti pieskārās arī pierei. Tā bija auksta un mikla.
Andrē vārgā balsī vilcinādamās teica:
— Es izdarīju, ko jūs gribējāt. Profesorei Donejai tagad ir viss vajadzīgais.
Flemings tikko saprata, ko viņa saka.
— Man vajadzēja būt šeit, pie jums, — viņš atkal atkārtoja.
Viņš sameklēja Andrē roku. Tā gulēja uz segas nedabīgi saliekta, kā nedzīva. Viņš ar īkšķi un rādītājpirkstu centās sataustīt pulsu. Neko nevarēja atrast.
— Man ir beigas, — Andrē čukstēja, uzminējusi, ko viņš dara. Flemings atvilka savu roku.
— Nē, nav, — viņš ska]i teica. — Mums vēl atlikusi viena vai divas iespējas. Nīlsons, šī skaitļotāja būvētāja tēvs, ir šeit, un viņš atklāja man, kas jādara. Kas mums jādara. Vajadzīga vēl tikai jūsu palīdzība gan mums, gan jums pašai.
Flemings piecēlās.