—    Mēs nespējam viņai nekā palīdzēt, — Doneja nomurmināja.

Brīdi klusējusi, viņa paņēma vienu no statīvā no­vietotajām lielajām mēģenēm.

—    Džon, apskatiet šo!

Flemings paskatījās uz mēģeni, kuiu Doneja tu­rēja rokā. Tajā bija pelēks, daļēji necaurspīdīgs šķidrums. Kad viņa sakratīja mēģeni, tas pielipa pie mēģenes sieniņām. Šķita, ka arī visās pārējās mē­ģenēs ir tas pats šķidrums.

—    Kas tas ir? — viņš jautāja.

—    Jūras ūdens paraugi, kurus man atveda. — Doneja aprauti iesmējās. — Jāatzīst, ka «Intel» darbs noorganizēts priekšzīmīgi. Man pašai gan ne­ļāva doties pēc paraugiem, toties izdarīja daudz vai­rāk, nekā es prasīju. Paraugi piegādāti ne tikai no Pērsijas līča, bet ar lidmašīnu atvesti arī no Vidus­jūras/ Indijas okeāna un pat no Atlantijas rietumu da­ļas. Domājams, lai es varētu salīdzināt.

—    Un ir atradies arī kaut kas, ko salīdzināt? — Flemings pavaicāja.

Doneja spēcīgi sakratīja mēģeni, un šķidrums tajā kļuva pilnīgi necaurspīdīgs.

—          Redzat? Bet parastam jūras ūdenim jābūt, lūk, lādam — skaidram. — Viņa pasniedza Flemingam kādu citu mēģeni ar tīru jūras ūdeni.