Pagāja stunda. Joprojām ne mazākās dzirkstelītes. Mokpilnā gaidīšana kļuva neciešama. Noors ieslēdza brīdinājuma sirēnas. Pāri melnajam bezdibenim aizskanēja drausmīgs kauciens, un Zemes cilvēki cerēja, ka, saplūstot ar gaisa dārdoņu, tas sasniegs Zirdas mīklaini klusējošos iedzīvotājus.
Pēkšņi ugunīgas gaismas spārni aizslaucīja baismīgo tumsu. «Tantra» jau lidoja virs planētas apgaismotās puses. Lejā joprojām pletās samtains melnums. Steidzīgi attīstītie un palielinātie uzņēmumi rādīja, ka tie ir ziedi, kas atgādina zemes samtaini melnās magones. Melno magoņu paklājs stiepās tūkstošiem kilometru uz visām pusēm, aizstājot visu — mežus, krūmājus, niedrājus, pļavas. Kā milzīgu ģindeņu ribas melnajā paklājā vietām rēgojās pilsētu ielas, sarūsējušas dzelzs konstrukcijas šur tur iezīmējās kā sarkanas brūces. Neviena dzīva radījuma, neviena kociņa — visur tikai melnās magones!