Tai pāri neērtā pozā bija noliekusies meitene. Aizmirsusi blakus stāvošo krēslu, viņa tuvināja galvu ciparnīcas stiklam. Sarkanā atblāzma darīja jaunavīgo seju vecāku un skarbāku, iezīmēja asas ēnas ap pilnīgajām lūpām, vērta smailāku mazliet uzrauto degunu. Sarauktās platās uzacis kļuva gluži melnas, viešot acīs drūmu, bezcerīgu izteiksmi.

Skaitītāju rāmo melodiju pārtrauca klusa, metāliska šķindoņa. Meitene notrīcēja, izslējās un, atliecot nogurušo augumu, izstiepa slaidās rokas.

Aiz muguras noklikšķēja durvis, parādījās gara ēna un pārvērtās vīrietī ar skopām, precīzām kustībām. Uzliesmoja zeltaina gaisma, un meitenes biezie, tumši rudie mati it kā iedzirkstījās. Arī acis iemirdzējās, maigi un trauksmaini veroties ienācējā.

— Vai tiešām jūs neiemigāt? Simt stundu bez miega!..

— Slikts piemērs, vai ne? — ienācējs bez smaida, tomēr jautri vaicāja. Viņa balsi pavīdēja augsti metāliski toņi, kas it kā sakniedēja vārdus.

— Visi gu|, — meitene nedroši ieminējās, — un… nekā nezina, — viņa piebilda pusbalsī.

— Runājiet droši. Kosmosā patlaban tikai mēs abi esam nomodā. Bet līdz Zemei — piecdesmit biljonu

— Un anamezona

Divi strauji soļi, un trīsdesmit septītās zvaigžņu ekspedīcijas priekšnieks Ergs Noors apstājās pie purpursārtās ciparnīcas.

— Piektais riņķis!

— Jā, esam sākuši piekto. Un… nekā! — Meitene uzmeta izteiksmīgu skatienu automātiskā uztvērēja reproduktoram.