— Redzat, gulēt nedrīkst! Jāpārdomā visi varianti, visas iespējas. Piektā riņķa beigās jābūt atrisinājumam.

— Bet tas taču nozīmē vēl simt desmit stundas…

— Labi, pasnaudīšu tepat krēslā, kad sporamīna

Meitene sasprindzināti kaut ko apsvēra, tad sadūšojās:

— Varbūt samazināt riņķa rādiusu? Ja nu viņiem pēkšņi samaitājies raidītājs?

— Nevar! Samazināt rādiusu, vienlaikus nesamazinot ātrumu, nozīmētu acumirklī sagraut kuģi. Bet palēnināt gaitu un… pēc tam bez anamezona… pusotra parseka ar vissenāko Mēness raķešu ātrumu? Saules sistēmai mēs tuvotos tikai pēc simttūkstoš gadiem.

— Saprotu… Bet vai tad viņi nevarēja…

— Nē, nevarēja. Kādreiz, sensenos laikos, cilvēki varēja pieļaut paviršību vai piekrāpt citus un sevi, bet ne tagad!

— Jūs mani pārpratāt, — meitenes skarbajā atbildē ieskanējās aizvainojums. — Es gribēju teikt, ka «Algorabs» varbūt novirzījies no kursa un arī meklē mūs.

— Tik ļoti novirzīties tas nevarēja. Tāpat nevarēja nestartēt iepriekš aprēķinātajā un noteiktajā laikā. Ja tomēr būtu noticis neticamais un sabojājušies abi raidītāji, zvaigžņu kuģis, bez šaubām, sāktu šķērsot riņķi pa diametru un mēs saklausītu tā signālus ar planetārajiem uztvērējiem. Kļūda izslēgta!