Ergs Noors pievērsās spoguļekrāniem dziļajās nišās, kas no visām četrām pusēm ietvēra komandpunktu. Izplatījuma melnumā mirdzēja neskaitāmas zvaigznes. Pāri kreisajam priekšējam ekrānam strauji pārslīdēja neliels pelēcīgs planētas disks, kuru tik tikko apgaismoja spīdeklis, kas atradās ļoti tālu no šejienes, no sistēmas B-7336-S+87-A malas.

— Un ja nu nav aizgājis bojā, bet cietis sadursmē ar meteorītu, tā ka nespēj vairs attīstīt ātrumu?… — iebilda rudmatainā meitene.

— Nespēj attīstīt ātrumu! — Ergs Noors atkārtoja. — Vai tad tas nav viens un tas pats, ja kuģi no mērķa šķir gadu tūkstoši? Vēl ļaunāk — nāve nenāks uzreiz, bezcerībā paies gadi. Varbūt viņi sauks pēc palīdzības — tad mēs uzzināsim… pēc kādiem sešiem gadiem… uz Zemes.

Ar enerģisku kustību Ergs Noors izvilka saliekamo krēslu, kas bija iebīdīts zem mazās elektronu skaitļošanas mašīnas «MNU-11». Lielā svara, apmēru un trausluma dēļ zvaigžņu kuģos līdz pat šim laikam nebija izdevies iebūvēt «ITU» tipa elektronu smadzenes, kas paredzētas vispusīgām operācijām, un pilnībā uzticēt tām kuģa vadīšanu. Dežurējošā navigatora klātbūtne komandpunktā bija nepieciešama vēl jo vairāk tāpēc, ka tik milzīgos attālumos gandrīz nemaz nav iespējams precīzi orientēt kuģa kursu.

Ar veiklību, kas darītu godu pat klavieru virtuozam, ekspedīcijas priekšnieka pirksti sāka skraidīt pa skaitļošanas mašīnas pogām un rokturiem.