F. Hoils Dž.Eliots

ANDROMĒDA

Dienas gaisma debesīs sāka jau dzist, kad viņi tuvojās Bolderšovas kalnam. Džūdija sēdēja blakus profesoram dienesta mašīnā, kas klusi slīdēja augšup pa ceļu no Bolder­šovas pilsētas uz plašo tīreli, un ziņkāri rau­dzījās pa logiem, taču tikai tad, kad viņi jau atradās gandrīz pašā kalna virsotnē, kļuva redzams radioteleskops.

Tas piepeši nostājās viņu priekšā: trīs mil­zīgi stabi, kuru augšējie gali saliecās kopā, izveidojot trīsstūrainu arku, tumši un sastin­guši iezīmējās pret dziestošajām debesīm. Starp stabiem, iedobts zemē, gulēja lēzens betona kauss sporta laukuma lielumā, un no augšas, pakarināts pie arkas, lejup raudzījās mazāka izmēra metāla kauss, izstiepis pret zemi garu antenu. Visas ierīces lielums pir­majā brīdī nepārsteidza skatienu, tā vienīgi šķita neiederīga ainavā. Tikai tad, kad viņi bija piebraukuši klāt un apstājušies radioteleskopa pakājē, Džūdija sāka aptvert, cik liels tas ir. Neko tamlīdzīgu viņa vēl ne­kad nebija redzējusi — šis veidojums bija tik pilnīgs pats par sevi un vienreizīgs kā skulptūra.

Un tomēr ar visu tā neparastību šajā krēs­las ieskautajā milzenī nebija nekā draudoša, kas brīdinātu par ārkārtējiem notikumiem un briesmām, ko tam bija lemts atnest nā­kotnē.

Izkāpuši no mašīnas, viņi kādu brīdi stā­vēja, ļaudami maigajam, smaržīgajam gai­sam izvēdināt galvas un plaušas, un raudzījās augšup uz trim milzīgajiem piloniem, metāla reflektoru, kas vizēja augstu virs viņiem, un blāvajām debesīm aiz tā. Turpat netālu kai­lajā, ar stiepļu pinuma sētu apjoztajā tīreļa augstienē atradās vairākas zemas ēkas un mazākas antenas. Visapkārt bija kluss, tikai vējš šalkoja ap piloniem un tīrelī kliedza kuitalas, un viņi varēja gandrīz sajust, kā lielā betona un metāla auss tiem līdzās sa­springst, lai ieklausītos zvaigznēs.