Tad profesors veda Džūdiju uz galveno ēku — zemu, akmens plātnēm apšūtu celtni ar vēl nepabeigtu lieveni un tikko noasfal­tētu piebraucamo ceļu. Strādnieki patlaban raka zemē un krāsoja vārtu stabus un cel- rāžus. Viss izskatījās ļoti jauns un spilgts uz tumšā, klusā kalna fona.

— Tur ir visvisādas palīgpadarīšanas, — sacīja profesors, graciozi novēcinādams roku. — Bet šai ēka atrodas galvenā vadības pults.

Viņš bija maza auguma vīrietis pāri seš­desmitiem, akurāti ģērbies un omulīgs kā ģimenes ārsts.

—    Tas nemaz nav liels,'— sacīja Džūdija.

—    Nav liels? Tas ir vislielākais, ko es jeb­kad esmu radījis. Desmit gadu darbs!

Profesors uzsmaidīja Džūdijai, un viņa ma­zās, rhelnās kurpes uzdipināja augšup pa galvenās ēkas ieejas pakāpieniem.

Vestibils izskatījās nepabeigts, bet tajā pašā laikā likās jau pazīstams: neiztrūkstošie caurumotu paneļu» griesti, neiztrūkstošā rak­stā izliktu fcļīžu grīda, vienkāršas, ar līmes krāsu klātas sienas un dienas gaismas spul­dzes. Telefona aparāts pie sienas, dzeramā ūdens fontāniņš, tieši pretī ieejai divviru durvis, sānu sienās divas mazākas durvis, un tas arī viss. Cauri lielajām durvīm bija dzir­dams kluss, šņācošs troksnis. Kad profesors tās atvēra, šņākoņa kļuva stiprāka. Tā atgā­dināja atmosfēras traucējumus radiouztvē­rējā.

Ejot iekšā, viņi uz sliekšņa satika cilvēku brūnā apkalpotāja virsvalkā. Tā acis uz mir­kli sastapās ar Džūdijas acīm, bet, kad viņa pavēra muti, vīrietis novērsa skatienu.

—    Labvakar, Haris! — sacīja profesors.

Istaba, kurā viņi iegāja, bija vadības

telpa — observatorijas centrs. Pa novēroša­nas logu telpas galā varēja redzēt gigantisko ierīci ārpusē, un pretī logam atradās masīva metāla pults, gluži kā ar kontaktpogu, sig- nālspuldzīšu un slēdžu rindām izraibināta ēr­ģeļu katedra. Daži jauni cilvēki strādāja pie pults, laiku pa laikam pievērsdamies divām skaitļošanas mašīnām, kuru augstie metāla korpusi stāvēja abās pusēs pultij. Pie vie­nas sānsienas karājās ar optisko teleskopu nofotografētu zvaigžņu palielināti uzņēmumi, otrai divas trešdaļas bija no stikla, un caur to varēja redzēt vēl dažus jaunus cilvēkus strādājam pie aparatūras blakus telpā.



2 из 229