Džūdija varēja viegli nospēlēt šo lomu: viņa izskatījās tik godīga, tik atklāta, tik ļoti biedriska. Viņai vajadzēja tikai sēdēt maliņā, klausīties un visu iegaumēt. Bet šeit sastaptie cilvēki lika Džūdijai justies neērti:

tiem bija pašiem sava pasaule un savs vēr­tējums par visu. Ar kādām tiesībām lai vina tos tiesātu vai piedalītos viņu tiesāšanā? Kad Hariss, piekrītoši pamājis, nesteidzīgi aizgāja, lai izpildītu rīkojumu, Džūdija juta nicinājumu gan pret viņu, gan pret sevi pašu.

Profesors drīz vien devās projām un at­stāja Džūdiju Džona Fleminga ziņā.

—    Varbūt jūs mis Adamsoni aizvestu līdz viesnīcai «Pie lauvas», kad atgriezīsities Bolderšovā. Viņa ir tur apmetusies.

Džūdija un Flemings izgāja uz lieveņa, lai pavadītu veco vīru.

—    Viņš ir ļoti jauks, — sacīja Džūdija.

—    Ciets kā vecs krampis, — norūca Fle­mings.

Viņš izvilka no kabatas plakanu pudeli un iedzēra. Tad sniedza to Džūdijai. Kad viņa atteicās, Flemings pats ieņēma vēl pāris malku. Džūdija skatījās, kā viņš, galvu at­gāzis, stāv uz apgaismotā lieveņa un viņa ādamābols rijot kustas augšup un lejup. Šai cilvēkā jautās izmisīgs iekšējs sasprindzinā­jums. Varbūt viņi patiešām bija to sakaiti­nājuši, kā teica Reinharts. Un tajā pašā laikā radās sajūta, it kā viņā darbotos dinamoma- šīna, kas to nemitīgi uzlādē ar enerģiju.

—    Vai jūs spēlējat ķegļus? — Šķita, ka Flemings ii aizmirsis savu neseno vienal­dzību pret Džūdiju. Varbūt tādēļ, ka bija iedzēris. — Lejā Bolderšovā ir ķegļu spēles

zāle. Brauciet līdzi un piedalieties mūsu rup­jajās izpriecās!

Džūdija vilcinājās.

—    Nu brauciet taču! Es negribu jās at­stāt šo trako astronomu varā.