—    Vai tad jūs neesat astronoms?

—    Jūsu zināšanai: mana specialitāte ir kriogēnika un skaitļošanas mašīnas, nevis šī nereālā niekošanās ar zvaigznēm.

Viņi devās uz nelielo betonēto laukumiņu, kur stāvēja Fleminga mašīna. Teleskopa vir­sotnē spīdēja sarkana signāluguns, un tum­šajās debesīs aiz tā sāka parādīties zvaig­znes. Dažas no tām bija redzamas cauri pilonu augstajai arkai, it kā jau būtu cilvēka sagūstītas. Kad viņi piegāja pie mašīnas, Fle­mings atskatījās uz teleskopu.

—    Zināt, ko es domāju … — viņš ierunā­jās, un viņa balss skanēja paklusi, gandrīz maigi, nevis agresīvi. — Man šķiet, ka mēs dabas zinātnēs esam sasnieguši tādu stadiju, kad jānotiek milzīgam lēcienam.

Viņš sāka atsprādzēt mazās vaļējās sporta mašīnas pārvalku, un Džūdija aizgāja pre­tējā pusē.

—    Atļaujiet, es jums palīdzēšu!

Šķita, ka viņš to pat nedzird.

—    Pēkšņi vienā jaukā brīdī kaut kur mūsu zināšanu sfērā mēs — blaukš! — izlauzīsi­mies cauri un nonāksim pilnīgi jaunā terito­rijā. Un tas var notikt šeit, ar šo te padarī­šanu. — Viņš satina pārvalku un iebāza aiz sēdekļa. — «Filozofija ir ierakstīta tajā mil­zīgajā grāmatā, kas allaž stāv atvērta mūsu acu priekšā. Ar to es domāju Visumu.» Kas to teicis?

—Čērčils?

—    Čērčils! — Flemings iesmējās. — Gali- lejs! «Un tā ir rakstīta matemātikas valodā.» To teicis Galilejs. Vai tas jums nenoderētu presei?

Džūdija raudzījās uz viņu, nezinādama, kā reaģēt. Flemings atvēra mašīnas durtiņas.

—    Braucam!

Kalna vienā pusē ceļš aizlocījās lejup uz Lenkašīru, otrā — uz Jorkšīru. Jorkšīras pusē tas veda uz Bolderšovas pilsētu cauri garai ielejai, kur ik pēc dažām jūdzēm upes malā pacēlās vecas, augstas, no ķieģeļiem būvētas fabrikas. Flemings brauca pārlieku ātri un visu laiku kurnēja:

—    Kā man tas krīt uz nerviem .. . Tīrā so­dība šī atklāšanas ceremonija ministru klāt­būtnē! . .. Vecais profesors svīzdams stādīs apbalvojamo sarakstu, ministrijas vīri visur bāzīs degunu un meklēs, kur piekasīties. Bū­tībā tas viss ir tikai laboratorijas iekārta. Bet, tā kā tā ir liela un maksā bargu naudu, tad kļūst par sabiedrības īpašumu. Es nevai­noju veco. Viņam nav citas izejas: reiz esi izbāzis galvu laukā, nekur nespruksi — rādi rezultātus!