—    Te ir materiāli par Bolderšovu.

—    Pateicos! Vai mana mašīna ir šeit?

—    Jā, mister Osborn.

Viņš atvēra mapi un lasīja:

«Ministrs ar pavadoņiem ieradīsies Bol- deršovas kalnā 3.15 pēc pusdienas, un viņus sagaidīs profesors Reinharts.»

—           Tas ir rīt, — piezīmēja Vandenbergs. — Vai jūs ari dosities turp?

—           Es braukšu jau šodien, lai iepriekš sa­tiktu Reinhartu. — Osborns iebāza mapi savā portfelī. — Vai varu aizvest jūs līdz Vaithollai?

—    Tas būtu īsts kristieša darbs.

Viņi izturējās viens pret otru piesardzīgi, bet pieklājīgi, gandrīz vecmodīgi galanti. Piecēlies Vandenbergs it kā starp citu ievai­cājās:

—           Vai ir noteikti zināms, kad tas sāks darboties?

—    Vēl ne.

—    Stāvoklis kļūst diezgan nopietns.

—           Zvaigznes var pagaidīt. Tās ir ilgi gai­dījušas.

—           Arī Aizsardzības koordinācijas komi­teja ir ilgi gaidījusi.

Osborns nepacietīgi paraustīja plecus, šai brīdī atgādinādams grieķi, kam apnicis strī­dēties ar romieti.

—           Reinharts ķersies pie militārās pro­grammas tad, kad varēs. Tāda ir vienošanās.

—           Bet ja nu rodas ārkārtēja nepiecieša­mība? ..,

—    Diez vai radīsies.

—    Vai jūs lasāt avīzes?

—          Pēdējā laikā pagūstu pārskatīt tikai literāro nodaļu.

—           Jums derētu palasīt jaunāko ziņu lap­puses: Ja radīsies kritisks stāvoklis, mums būs vajadzīgas visas ausis, ko varam izsliet šajā Atlantijas pusē. — Vandenbergs pamāja uz mākslinieka zīmētu teleskopa skici, kas karājās pie kabineta sienas. — Tā mums nav bērnu rotaļlieta.

— Arī viņiem tā nav rotaļlieta, — Os­borns atcirta.

Drīz pēc viņu aiziešanas piezvanīja Fle­mings no Bolderšovas kalna, bet bija jau par vēlu.