Oficiāli neviena zeme ar kādu citu nekaroja, taču ekonomiskās sankcijas un bumbu un raķešu draudi turēja vecās pasaules atliekas īstā aplenkuma stā­voklī. Vitāli svarīgās sakaru līnijas pāri At­lantijas okeānam atradās gandrīz pilnīgi amerikāņu rokās, un amerikāņu garnizoni Anglijā, Francijā un Rietumvācijā turējās savās pozīcijās ar tādu pašu izmisīgu sīk­stumu kā romiešu leģioni trešajā un cetur­tajā gadsimtā.

Oficiālais līgums apgalvoja, ka Anglija un tās kaimiņi vēl arvien ir suverēnas valstis, taču faktiski iniciatīva strauji izslīdēja tām no rokām. Kaut gan ģenerālis Vandenbergs tika necili dēvēts par Aizsardzības koordi­nācijas komitejas pārstāvi, patiesībā viņš bija draudzīgas, bet valdonīgi citas zemes okupējošas lielvalsts gaisa kara spēku ko­mandieris, un šai lielvalstij Anglija bija tikai viens lauciņš uz milzīga šaha galdiņa.

Šis kādreizējais bumbvedēja komandieris ar resno kaklu un četrstūraino galvu vēl

tagad, pusmūža gados, izskatījas brašs un jau­neklīgs, taču viņa uzvedībā nebija nekādas bravūras. Viņš bija dzimis Jaunajā Anglijā, izturējās korekti un apvaldīti un mēdza ru­nāt tik autoritatīvi, it kā zinātu par pasauli vairāk nekā lielākā daļa cilvēku, kas tajā dzīvo.

Viņi iunāja par Velanu. Osborns nevērīgi turēja rokā ziņojumu par viņu.

—    Pašreiz es nekā nevaru darīt.

—    Šis jautājums nav atliekams …

Osborns uzrausās no krēsla un, piegājis

pie rakstāmgalda, izsauca savu sekretāri.

—           Aizsardzības koordinācijas komiteja ir viegli sakaitināma, — Vandenbergs piebilda.

—          Jūs varat ziņot, ka mēs viņu nomainī­sim.

Kad sekretāre ienāca, Osborns nodeva zi­ņojumu viņai.

—          Lūdzu, parūpējieties, lai tas tiek nokār­tots.

Sekretāre paņēma lapiņu un nolika uz Osborna galda dokumentu mapi. Viņa bija jauna un skaista, ģērbusies greznā pēcpus­dienas kleitā, kas liecināja par sadzīves progresu.