— Nevajag tā, profesor! — jaunais cilvēks sacīja ar tādu kā draudzīgu nicinājumu. — Pataupiet to Džeko ziņojumiem presei,
— Džeko šeit neatgriezīsies.
Flemings šķita mazliet pārsteigts, un Džūdija sarauca pieri, it kā nesaprazdama, par ko ir runa.
— Kas neatgriezīsies? — viņa jautāja profesoram.
— Džeksons, jūsu priekštecis. — Reinharts pagriezās pret Flemingu. — Mis Adam- sone ir jaunā preses pilnvarotā pie mums.
Flemings vienaldzīgi paskatījās uz Džū- diju.
— Ta viņi nak un iet, vai ne? Ak tad jus tagad pārņemsit Džeko debess ķermeņus?
— Kas tie tādi?
— Dārgā jaunā lēdija, drīz jūs to uzzināsit.
— Es rādu mis Adamsonei ceturtdienas svinību arēnu, — sacīja profesors. — Tad notiks oficiālā atklāšana. Viņai būs jānoņemas ar žurnālistiem.
Flemingam bija melnīgsnēja, gudra seja, ko drūmu vērta noraizējusies izteiksme. Viņš izskatījās noguris un īgns. Ar stipri manāmu Vidusanglijas akcentu viņš ironiski norūca:
— -O, jā, oficiālā atklāšana! Uz pults iedegsies visas krāsainās spuldzītes. Zvaigznes debešķīgā korī dziedās «Valdi, Britānija!», bet es sēdēšu krogā.
— Jūs būsit šeit, Džon, es ceru, — Profesora balsī ieskanējās sapīkums. — Starp citu, varbūt jūs iepazīstinātu mis Adamsoni ar observatoriju?
— Ja jūs esat. aizņemts, nevajag, — Džūdija klusi un naidīgi sacīja. Flemings pirmoreiz pavērās viņā ar interesi.
— Ko jūs zināt par to?
— Pagaidām ļoti maz. — Džūdija uzsita pa saviem papīriem. — Es paļaujos uz šiem te.
Flemings gurdi pagriezās un ar plašu žestu norādīja uz telpu.
— Lēdijas un džentlmeņi, šis ir lielākais un jaunākais radioteleskops pasaulē, lieki teikt — arī visdārgākais. Tam ir piecpadsmit līdz divdesmit reižu lielāka izšķiršanas spēja nekā citiem šāda veida teleskopiem, un, protams, tas ir britu zinātnes brīnums, nemaz nerunājot par tehniku. Uztveršanas elementi, — viņš norādīja ārā pa logu, — ir vadāmi, lai varētu sekot debess ķermenim no horizonta līdz horizontam. Nu, tagad jums viss ir skaidrs, vai ne?