— Kas ir Minčs? — Andrē jautāja.
— Jūras šaurums pie Tornesas, kur sākusies visa šī jezga, — Doneja asi teica.
— Tas nav iespējams, tas ir bezjēdzīgi, tam nav nekāda sakara ar skaitļotāju. — Satrauktā Andrē uzmanīgi skatījās gan uz Doneju, gan Flemingu. — Skaitļotājam paredzēta pavisam cita programma.
— Nekādu citu programmu vispār vairs nebūs, ja šis mazais briesmonis mūs visus aprīs. Padomā, meitenīt, palauzi galvu!
— Skaitļotājā nav nekādas informācijas par šo baktēriju, — Andrē pastāvēja pie sava.
Flemings pienāca tuvāk.
— Varbūt tagad nav ari, — viņš domīgi sacīja.
— Bet kaut kur kaut kādā veidā šis slāpekļa rijējs ir manīts. Esmu par to pārliecināts. Cik tālu jūs esat ar analīzēm, Madlēna?
Doneja, neko neatbildējusi, piegāja pie galda un paņēma kādus aktu vākus.
— Lūk, visi rezultāti pierakstīti binārajā kodā. Vai tas jums ko dod?
Flemings paņēma aktu vākus, piegāja pie loga un, apsēdies uz palodzes, sāka pētīt skaitļus. Pēc brīža viņš nolika aktu vākus sāņus un teica:
— Tie apstiprina manas aizdomas, atmiņu, nojautu vai kas arī tas būtu. Baktērija atgādina kaut ko jau pazīstamu.
— Tad jūs pats esat to radījis, — Andrē pārtrauca viņu.
Flemings pārsteigts paskatījās apkārt.
— Ko es pats esmu radījis?
— Baktēriju. Toreiz Tornesā. Tāpēc arī tās nav šī skaitļotāja atmiņā. — Andrē apklusa un atlaidās krēslā, it kā mēģinātu sakopot spēkus. — Cik reižu jūs mēģinājāt iznīcināt Tornesas skaitļotāju?
— Vairākas reizes.
— Pēc vienas no šīm reizēm skaitļotājs nolēma atriebties ar šo baktēriju. — Andrē acis kļuva aukstas un naidīgas, viešot Flemingā izmisumu.
— Skaitļotājs nodeva jūsu rīcībā varenu spēku, lai tas jums palīdzētu, bet jūs šo spēku pavērsāt pret cilvēci. Jūs neklausījāt mani, jūs neklausījāt arī nevienu citu un, nepieņemdams skaitļotāja palīdzību, nolēmāt iznīcībai visu cilvēci. Tagad jūs vairs nevarat neko glābt, baktērija jūs aprīs.