— Sveicināts, Džon! — Doneja uzsauca Flemin- gam. — Redziet, tagad jau diezgan skaidri parādās zināma likumsakarība. Un tas vēl nav viss!
Doneja pieveda viņu pie liela galda, kas atradās pie sienas un uz kura stāvēja sarindotas pāris duču mēģeņu.
— Kaufmanim, protams, nebija laika pagādāt visus ūdens paraugus, kurus es pieprasīju, tomēr vakar vēlu vakarā saņēmu vēl desmit. Tie ir no dažādām vietām Anglijas piekrastes ūdeņos, patālu no krasta. Es viņam pieteicu, lai visus paraugus tūlīt uzvāra. Šī trakā baktērija iet bojā pie 100° Fārenheita, tāpēc uzvārītos paraugos baktēriju daudzums1 vairs nepalielinās.
Viņa ar pirkstu pieskārās kādai mēģenei.
— Tajā ir visvairāk baktēriju, un šis paraugs nāk no Obenšīras piekrastes. Protams, tas gan ir tikai nejaušs pierādījums, tomēr, manuprāt, jāņem vērā. Es jau parūpējos, lai atved Andrē.
Flemings satrūkās.
— Andrē taču ir slima, — viņš protestēja. — Viņa nevar mums palīdzēt.
— Jā, Andrē ir slima un kļūst ar katru dienu slimāka, tāpēc mums jāaprunājas ar viņu pēc iespējas ātrāk. Džon, jūs taču zināt, ka neesmu cietsirdīga, tomēr Andrē ir mums jāpalīdz, ja vien tas iespējams. Un es ticu, ka viņa var mums palīdzēt.
Flemings nopūtās.
— Noteicēja jau esat jūs, tomēr man tas nepatīk.
Kopēja iestūma laboratorijā slimnieku krēslu ar
Andrē. Satvēris viņas roku, Flemings izmocīja apsveikuma smaidu, lai gan tas nebija viegli — meitene bija ļoti novājējusi. Flemingu pārņēma šausmas, redzot, cik ļoti Andrē pārvērtusies kopš pēdējās reizes, kad viņam bija ļāvuši to apciemot.
Doneja izstāstīja Andrē, kas notiek, parādīja mēģenes, pievēršot meitenes uzmanību tam, ka paraugs ar vislielāko baktēriju koncentrāciju ir no Minča.