Izvades iekārta pašlaik darbojās, un Abu pētīja izsniegtos skaitļus.
— Es neko nevarēju izdarīt, — arābs klusi murmināja, nepaceļot galvu. — Mani pašlaik novēro. Flemings pieliecās tuvāk, it kā lai ieskatītos skaitļos.
— Manuprāt, vienīgais, ko varam darīt, ir — brīdināt cilvēkus.
Abu noplēsa tikko pabeigto lentu un piecēlās.
— Aizbrauciet šovakar uz manām mājām, — viņš čukstēja. — Mēģiniet kaut kā aizlavīties garām sargiem. Es pats nevaru tikt. Mani visu laiku uzrauga. Lemka jums visu paskaidros.
Pirms Flemings paspēja vēl kaut ko pajautāt, Abu titri aizsteidzās uz kartotēkas telpu. Flemings domīgi noraudzījās viņam pakaļ.
No gaiteņa viņa gala nāca Doneja.
— Redzēju, ka jūs abi ar Abu pārrunājāt kādu noslēpumu un negribēju traucēt. Par ko tad jūs i unājāt?
— Lāgā nezinu, — Flemings atzinās. — Varbūt Itis ir lamatas. Abu šorīt runāja ar Gambulu. Var būt arī, ka tā ir tikai neprātīga ideja. Bet lai nu kā, cīņu mēs tomēr varam turpināt. Vai jums ir kādi jaunumi?
— Tagad es zinu, kas ir šis mazais briesmonis.
— Nu, kas tad?
— Mākslīgi sintezēta baktērija. Ja izdotos noskaidrot, kā tā darbojas, mēs varētu uzzināt, pret ko īsti jā cīnās.
— Vai Andrē varētu? …
Doneja drūmi pasmaidīja.
— Es runāju ar viņu, taču Andrē saka, ka skaitļotājs nevarot palīdzēt. Tam neesot nekādas informācijas par šo baktēriju.
Abi pagājās uz durvju pusi, tālāk no sargiem.
— Es esmu gatavs ķerties pie jebkura salmiņa, — Flemings teica, — tāpēc došos mūsu drauga Abu izliktajās lamatās, kas tomēr varbūt nemaz nav lamatas.
Doneja pieķērās Flemingam pie rokas. .