—          Esiet uzmanīgs, Džon, — viņa lūdza. — Ja ar jums notiktu kas nelabs …

Es vienmēr atgriežos, jo nezāle jau neiznīkst,— Flemings atteica, zobgalīgi iesmiedamies.

Izkļūt nemanītam no zinātnieku ciemata nebija viegli. Flemings nogaidīja tumsu, pie tam viņš nebija īsti drošs, vai atradīs vietu, kur Abu teicās novietojis savu automašīnu. Taču viņam palīdzēja sliktais laiks. Vējš, kas augu dienu bija uzbrāzmojis tikai joņiem, tagad pārvērtās pamatīgā vētrā. Sargi, vai­roties no vētras triektajām smiltīm, bija paslēpušies kur kurais, gan pie kolonnām, gan ēku sienām.

Nespīdēja pat mēness, taču, kamēr Flemings no ciemata centra aizkūlās līdz sadzīves pakalpojumu sektoram, viņa acis kaut cik aprada ar tumsu. Abu mašīna bija novietota kopā ar dažām citām mašī­nām, arī aizdedzes atslēga atradās savā vietā. Fle­mings brauca lēnītēm, lai mašīnas troksnis nepie­vērstu kāda sarga uzmanību.

Pareizo ceļu atrast nebija viegli. Flemings nožēloja, ka pagājušo reizi, braucot kopā ar Abu, nebija uzmanīgāk vērojis ceļa zīmes. Pāris reižu sevišķi spēcīgu vētras brāzmu laikā, kad visu aizsedza smilšu vērpetes, automobilis noslīdēja no ceļa, taču Abu itāliešu mašīna ar motoru aizmugurē bija ideāli pie­mērota šādai apkārtnei. Abu mājas Flemings sasnie­dza pēc pāris stundām.

Kad viņš pieklauvēja, durvis pavērās tikai šaurā spraudziņā. Pazinusi Flemingu, Lemka aicināja viņu iekšā.

Istabas kaktā sēdēja veca sieviete arābietes ap­ģērbā. Viņa aizsedza sejas lejasdaļu, taču viņas acis raudzījās draudzīgi. Klēpī viņa auklēja bērnu.

Flemings paskatījās uz mazuli.

—    Jūsu dēls? — viņš pajautāja Lemkai.

—   Jā, tas ir Jens, — viņa lepni atbildēja. — Jau­nais doktors Nīlsons bija viņa krusttēvs. Vai jums ari ir bērni?

—    Nav gan.

Flemings jutās gluži apmulsis šīs jaunās, atklātās sievietes sabiedrībā.

—          Vai vēlaties kafiju? — Lemka pajautāja. Pēc lam viņa arābiski pateica kaut ko mātei. Vecā sie­viete ielika bērnu šūpulī un izgāja virtuvē.