—          Kas tad īsti ir noticis? — Flemings jautāja, kad viņi abi ar Lemku bija apsēdušies. Lemka sēdēja blakus šūpulim un lēni šūpoja to. — Abu nevarēja man neko pastāstīt.

—          Es pamudināju Abu ataicināt jūs šurp, — Lemka mierīgi teica. — Redzat, mans brālēns strādā par «Intel» transportlidmašīnas radistu. Viņš drīz atkal lidos uz Eiropu.

—    Vai tad lidojumi uz Eiropu vēl turpinās?

Lemka piekrītoši pamāja ar galvu.

—           Grūti esot, taču viņi vēl lido. Vai būtu kāds labums, ja jūs varētu sazināties ar angļu zinātnie­kiem? Mans brālēns gan nedrīkst ņemt līdzi nekādus sūtījumus. Pirms izlidošanas visa apkalpe tiek pār­meklēta. Tomēr viņš apsolīja pamēģināt.

Flemings kļuva domīgs. Tas viss ļoti atgādināja lamatas.

—    Bet kāpēc viņš grib to darīt? — viņš jautāja.

Lemkas māte ienesa divas tases kafijas, pēc tam

klusītēm aizgāja uz vistālāko kaktu un notupās uz grīdas. Lemka paskatījās uz māti, tad uz dēlu.

—          Viņš to darīs manis dēļ, savas ģimenes dēļ, mūsu mazā Jena dēļ.

Tas bija ļoti vienkārši un ļoti cilvēciski. Tīri cil­vēciska vērtība vēl pamirdzēja murgu pilnajā pa­saulē. Flemings ticēja viņai.

—          Tas ir lieliski, ka jūsu brālēns dodas uz Lon­donu. Ko viņš varētu paņemt līdzi? Varbūt vēstuli?

Lemka pamāja ar galvu.

— Jūs, protams, zināt, ka tas ir bīstami. Par tādiem nodarījumiem cilvēkus sloga cietumos. Pat nošauj.

—   Pateicos. — Aizkustinātais Flemings vairāk neko nespēja pateikt. — Es pajautāšu profesorei Donejai, kas būtu jāpaziņo šai vēstulē.

Flemings piecēlās, lai dotos projām, Lemka pie­nāca viņam tuvāk.

—    Kas gan notiks ar mums visiem? — viņa čuk­stēja.

Flemings atvilka mazā lodziņa aizkaru. Gaiss bija skaidrs, jo no smilšu virpuļiem šeit pasargāja kraujā klints; melnajā debesu velvē kā mirdzošas dzirkste- lītes sprēgāja miljoniem zvaigžņu.