Doneja nevērīgi sasveicinājās ar Flemingu.
— Mums nelaimējās ar Andrē, — viņa stāstīja, lasīdama mērinstrumentu atzīmes. — Viņa mēģināja mums palīdzēt, taču šķiet, ka viņai pietrūkst vēlēšanās. Tomēr dažus vajadzīgos datus es dabūju no Abu.
— Atklājāt ko jaunu? — Flemings jautāja.
— Neko daudz. Tomēr tagad es zinu, ko baktērija dara.
Doneja paņēma mēģeni, kas bija nostiprināta vertikāli virs kādas traukam pievienotas caurules gala.
— Baktērija absorbē slāpekli. Gaisā tieši virs ūdens jūs neatradīsiet vairāk kā trīs procentus slāpekļa. Bez tam vēl tā uzsūc arī nedaudz skābekļa. Paskatieties pats!
Viņa atvēra kādu aktu skapi un izņēma nekārtīgu papīru kaudzi.
— Uzmetiet acis šīm formulām, Džon. Vai jūs jau kādreiz neesat redzējis ko līdzīgu?
Flemings klusēdams pārbaudīja formulas.
— Es jau teicu, ka tās šķiet pazīstamas. Un arī tagad domāju tāpat. — Viņš atdeva papīrus Donejai.
— Tā ir vēl viena sintēze, — Doneja nomurmināja.
Flemings uztraucās ne pa jokam.
— Vai tad sākas jaunas nepatikšanas? — viņš iesaucās. s.
— Nē, nē, — Doneja viņu nomierināja. — Lai iegūtu šo sintēzi, bija jānostaigā garš ceļš atpakaļ. Vakar vakarā es pamanīju kaut ko pazīstamu. To mēs saņēmām no Tornesas skaitļotāja vairāk nekā pirms gada, kad es sāku DNS sintezēšanu.
— Vai šī baktērija ietilpst programmā, pēc kuras mēs konstruējām meiteni? — Flemings klusi vaicāja.
— Nē. To mašīna izsniedza atsevišķi. — Doneja par to bija stingri pārliecināta. — Un es uz tās pamata izdarīju kādu eksperimentu: toreiz tas bija jādara, jo tad mēs vēl taustījāmies kā pa tumsu.