Doneja piegāja pie tvertnes un izmisusi noraudzījās uz neskaidro, tumšo šķidrumu tās dibenā.
— Patiesību sakot, es izgatavoju dažas baktērijas.
— Un kas ar tām notika?
Doneja atbildēja ar acīm redzamu piespiešanos:
— Baktērijas šķita gluži nekaitīgas un bezjēdzīgas. Kārtējā neveiksme. Kādu nedēļu es tās turēju tāpat kā pārējās kultūras. Baktērijas ne nobeidzās, ne ari attīstījās tālāk. Tās tikai vairojās. Un tad es izskaloju un sterilizēju mēģenes.
Flemings satraukts iesaucās:
— Vai tad jūs nesaprotat…
— Protams, ka saprotu, — Doneja asi sacīja.
- Baktērijas nokļuva izlietnē, no tās novadcaurulē,
pēc tam kanalizācijas vadā un beidzot — jūrā.
— Un tieši to jau arī gribēja tā nolādētā mašīna! Bet tur taču nevarēja būt daudz baktēriju. Labi ja kāda unce, tā taču tās nevarēja izplatīties tik plašos apmēros.
— Nav nekā neiespējama, — Doneja teica. — Es mēģināju atcerēties precīzu datumu, kad pārtraucu šos mēģinājumus. Kaut gan tam ir tikai tīri akadēmiska nozīme, tomēr esmu pārliecināta, ka tas notika vismaz pirms kāda gada. Ar šo hermētiski noslēgto tvertni es varēju aprēķināt vairošanās ātrumu. Tas ir fantastisks. Ar to nevar salīdzināt nevienas līdz šim zināmās baktērijas, ne arī vīrusa vairošanās ātrumu. Un tagad tās pieaug aizvien ātrāk.
— Un cik ilgi tā var turpināties, lai…
Doneja paskatījās uz Flemingu.
— Iespējams, ka vēl kādu gadu. Varbūt arī ma- zāk. Viss jūras ūdens tad būs maksimāli piesātināts.
Flemings pētīja mērierīci, kas ik stundu atzīmēja slāpekļa saturu tvertnes atmosfērā.
— Un šī baktērija nedara neko citu kā tikai absorbē slāpekli un mazliet skābekļa? — viņš jautāja.
— Manuprāt, ne. Normālos apstākļos jūra absorbē slāpekli ļoti ļoti lēni. Planktons, un tā joprojām. Katra mākslīgā mēslojuma ražošanas rūpnīca vienā nedēļā saista tikpat daudz slāpekļa, cik jūra vienā gadā.