Tam arī nebija nekādas nozīmes. Slāpekļa bija daudz. Bet šī baktērija pavisam viegli var absorbēt visu slāpekli, kas atrodas Zemes atmosfērā. Tieši tas pat­laban jau notiek. Tāpēc arī pazeminās gaisa spie­diens. Beidzot mums vairs nemaz nebūs slāpekļa, tātad nebūs arī vairs nekādu augu. Ja gaisa spie­diens būs nokritis pietiekami zemu, mēs vairs nespē­sim ieelpot arī skābekli, un tad uz zemes nebūs vairs dzīvnieku.

—    Ja tikai… — Flemings iesāka.

—    Nav vairs nekāda «ja tikai».

Flemings paskatījās uz Abu Zeķi, kas, nostājies sāņus, mierīgi' nogaidīja sarunas beigas.

—    Madlēna, — Flemings teica, — ar Abu palī­dzību mēs varētu nosūtīt uz Londonu vēstuli.

Par šo priekšlikumu Doneja neizrādīja nekādu lielu interesi.

—    Ko gan mēs varam viņiem paziņot?

—    Mēs varam izskaidrot, kas tā par baktēriju.

—    No tā nebūs nekāda labuma. — Doneja paraus­tīja plecus. — Bet, ja jau jūs tā vēlaties, sūtīsim arī to vēstuli. Tas gan būs tikai skaists žests, pie tam vēl ar nokavēšanos.

Viņa atkal noliecās pār tvertni, vērodama šķid­rumu.

—    Andrē bija taisnība, — Doneja murmināja. — Skaitļotājs radīja dzīvību, tikai šoreiz šī dzīvība būs mūsu nāve. Baktērija būs mūsu gals.

—    Lai kā arī būtu, mēs tomēr aizrakstīsim uz Lon­donu, — Flemings uzstāja. — Lemkas brālēns ir gatavs riskēt. Rakstiet īsi, bet centieties pateikt visu, ko zināt.

Fleminga uzstājība mazliet uzmundrināja ari Do- neju.

—    Nu labi, Džon, — viņa piekrita.

Abu pasmaidīja.

—    Es pagaidīšu, kamēr jūs uzrakstīsiet vēstuli, — viņš teica Donejai. — Pēc tam aiziešu uz pilsētu pus­dienās kā katru dienu. Lemkas brālēns pusdieno tai pašā kafejnīcā. .

Flemings devās uz durvīm.

—    Labu veiksmi jums abiem, — viņš, izlikdamies mundrs, novēlēja. — Varbūt sastapsimies visi trīs šeit atkal vakarā?