—    Varbūt jūs jau zināt kādu baktēriju, kas spētu tikpat ātri izdalīt slāpekli, kā šī to aprij?

—    Skaitļotājam tas jāzina. — Flemings centās laist gar ausīm Donejas sarkasmu. — Es saprotu, ka tas nav tas pats skaitļotājs, taču tas spēj rekonstruēt oriģinālās baktērijas formulu, vismaz mēs abi kopā ar Andrē piespiedām skaitļotāju šo formulu izstrā­dāt. Tagad mums jādara tas pats, lai iegūtu pretindi.

Iekams Doneja paspēja atbildēt, atgriezās Abu. Viņš pieturēja durvis, kamēr kopēja iestūma slim­nieku krēslu ar Andrē. Flemings jau bija pieradis redzēt meiteni katru reizi mazliet nevarīgāku, maz­liet vairāk līdzīgu spokam, taču nekādi nevarēja pierast pie ļaunā skatiena, kad Andrē ar aizvaino­jumā kvēlbjošām acīm lūkojās uz viņu.

—          Pateicos, — viņš teica kopējai, cenzdamies neskatīties uz Andrē. — Atstājiet viņu. Mēs jūs pa­sauksim, kad slimniece būs jāved atpakaļ.

—           Slimniece nemaz nedrīkst atrasties šeit. Viņa tikko bija iemigusi, — kopēja pastāvēja pie sava.

Iejaucās Abu:

—    Esiet mierīga, slimniecei nekas nenotiks.

Kopēja uzbužināja segu ap Andrē kājām un negri­bīgi aizgāja. Tikko durvis bija aizvērušās, Andrē jautāja, ko no viņas gribot. Viņa spēja vairs tikai čukstēt, pie tam visai saraustīti un neskaidri.

—           Mums jādabū no skaitļotāja formula, — Fle­mings paskaidroja, — lai varētu sintezēt kādu citu baktēriju vai varbūt arī vīrusu. Tam jānogalina bak­tērija, kas darbojas patlaban, un jāatbrīvo slāpeklis.

—           Un baktērijai būtu jāvairojas ātrāk nekā pir­majai, — piebilda Doneja. — Tas atkal būs riskants biosintēzes process, jauna dzīva organisma radīša­nas process. Tāpēc ir nepieciešama formula.

Andrē klausījās ar gandrīz šausminošu piepūli, raudzīdamās no viena uz otru, it kā cenzdamās aprīt katru izteikto vārdu.