— Nezinu, vai tas izdosies. — Viņa vārgi papurināja galvu. — Tas vilksies pārāk ilgi.
Pāri Andrē galvai Flemings paskatījās uz Doneju.
— Vai tiešām? — viņš nomurmināja.
Doneja nevilšus palūkojās uz meiteni.
— Es nezinu, — viņa teica. — Viņa… — Tad Doneja savaldījās. — Ja jūs domājat, ka darbs laboratorijā ieilgs, tad ir citādi. Bet, lai cik maz dienu arī mums vēl atlicis, katrai no tām ir divdesmit četras stundas, un man nepatīk daudz gulēt.
Abi atkal paskatījās uz Andrē. Divi cilvēki, kas ar savu gribasspēku spieda meiteni paklausīt, darīt gandrīz vai neiespējamo. Vārga smaida ēna pavīdēja Andrē lūpās, un viņa piekrita.
Flemings teica Abu:
— Lūdzu, pasauciet kopēju, lai aizved Andrē atpakaļ. Nabaga bērns, viņa ir vienīgā cerība, kas mums atlikusi. Pasakiet kopējai, lai sagatavo viņu darbam rit deviņos no rīta. Mēģiniet pārliecināt kopēju, ka mēs neesam nekādi sadisti. Izskaidrojiet viņai, cik Andrē darbs mums nepieciešams. Ja gribat, mēģiniet kopēju mazliet iebaidīt, pastāstiet, ka arī viņai draud nāve, ja Andrē neizdosies paveikt šo uzdevumu.
Vai nu Abu kopēju iebaidīja, vai arī tāpat pārliecināja, bet otrā rītā viņa paklausīgi atveda Andrē uz skaitļotāju tūlīt pēc pulksten deviņiem. Kopēja paskaidroja, ka slimniece esot pārāk nespēcīga, lai pati varētu pārvietoties, tādēļ strādājot viņai jāpa- liekot slimnieku krēslā.
Skaitļotāja zālē pie Andrē atradās vienīgi Flemings. Doneja loloja pārāk maz cerību, lai spētu noskatīties, kā Andrē nopūlas; Abu palika pārvaldes telpās, lai uzmanītu, vai neierodas Kaufmanis vai arī noslēpumaini klusējošā Gambula, un tad tūlīt brīdinātu Flemingu. Ja Flemings nebūtu tik ļoti aizņemts ar baktērijas problēmu, viņu droši vien padarītu nemierīgu «Intel» vadības izturēšanās: neviens no tiem vairs nelikās zinis par gūstekņiem — viņi bija pamesti savā vaļā.