—    Kāpēc tad viņa nekad nenāk šurp?

Andrē centās nekustēties, lai sakopotu spēkus.

—    Nav nekādas vajadzības. Skaitļotājs parādīja viņai ceļu. Viņa negriezīsies atpakaļ. Ari šeit viņa vairs nenāks. Viņai vairs neko nevajag. Un es ari nevarētu viņai vairs neko parādīt. Es pati tik tikko vairs redzu. — Viņa aizdomīgi paskatījās uz ekrānu. — Kad būšu mazliet atpūtusies, es atkal atgriezīšos.

Nepaprasījusi atļauju, kopēja aizstūma ratiņus. Šoreiz Flemings nestājās viņai ceļā. Viņš noraudzī­jās, kā viņas abas pazūd aiz izejas durvīm, un brīdi palika sastindzis stāvam tukšās telpas smagajā klu­sumā.

Pēkšņi Flemings salēcās. Skaitļotāja izvades rak- stāmiekārta sāka darboties. Tā klikšķēja ātri ātri, tad apklusa. No jauna sāka strādāt. Šoreiz taustiņi kustējās lēni, toties turpināja darboties. Flemings pie­gāja pie izvadiekārtas un paņēma jau aprakstīto garo lentu.

—    īsta ķīniešu ābece, — Flemings nosprieda, pār­skatījis to, — taču kaut kādi bioloģiskie dati tie ir.

Viņš aizgāja parādīt to Donejai. Pati par sevi šī iepriekšējā analīze bija tikai sīkums. Tomēr tā nozī­mēja daudz. Tātad Andrē tomēr palīdzēs un Donejai

varbūt izdosies paveikt brīnumu, ja vien pietiks laika.

Kad Flemings izgāja laukā, viņam uzbruka me­žonīgs vējš un gandrīz nogāza no kājām. Viņš aiz­elsās, un gaiss, kuru viņš aizgūtnēm tvēra, neko daudz nepalīdzēja. Saliecies, ar nodurtu galvu viņš lauzās uz priekšu sausajā, smacīgajā vējā, cauri smilšu virpuļiem uz laboratorijas durvīm. Viņa aiz­rautība un optimisms šķita izgaisuši. Laiks nebija nopērkams par naudu.

Trīs tūkstoš jūdžu attālumā no Azaranas pār ne­pieredzēta posta piemeklēto Londonu ausa diena. Nedaudzi polismeņi ar tērauda kaskām galvā stā­vēja platāko ielu vidū, turēdamies pēc iespējas tālāk no ēkām. Laiku pa laikam vētras kaukoņai cauri iegaudojās ātrās palīdzības mašīnu sirēnas. Zinātnes ministrijas ēkas pirmā stāva nedaudzajos vēl neiz­sistajos un neaizbarikādētajos logos vīdēja vārga gaismiņa.