Pie papīriem apkrautā galda sēdošo četru vīriešu sejas agrā rīta pelēkajā gaismā izskatījās spokaini nogurušas. Jau vairākas stundas viņi nevarēja un nevarēja izdomāt neko konstruktīvu. Īstenībā diskusija jau bija izvērtusies par pārgurušu, saniknotu cilvēku strīdu.
Kad Osborns un premjerministra sekretārs sāka strīdēties par vakar vakarā izlemto pasākumu finansēšanu un par to, kuram departamentamjāuzņemas atbildība, parasti atturīgais Nīlsons ļāva vaļu niknumam.
— Jums gan ir brīnišķīgs talants neatlaidīgi noņemties ar birokrātiskiem sīkumiem pat tad, kad debesis jau taisās sagrūt pār mums visiem! — viņš paziņoja.
— Mēs visi esam noguruši, profesor Nīlson, — ministrs asi iebilda. — Mēs varam darīt tikai to, ko uzskatām par pareizu.
Amerikānis atvainojās.
Premjerministra sekretārs gribēja aizsmēķēt, taču, pamanījis, ka cigarešu kārbiņa tukša, nikni ielin- goja to kaktā.
— Apmēram pusei mūsu zemes vairs nav elektrības, liela dala no tās atrodas zem ūdens vai arī ieputināta sniegā, pārējo nopostījusi vētra. Cilvēki mirst ātrāk, nekā kareivji paspēj viņus aprakt. Ja jūs vismaz varētu pateikt, cik ilgi tā turpināsies…
Nīlsons jau gribēja atbildēt, kad pie Osborna uz pirkstgaliem pielipināja kāds sekretārs.
—Jums kāda ļoti steidzama vēstule, ser,—viņš teica. — Lidlauka kurjers nupat atnesa.
Osborns atplēsa dzeltenbrūno aploksni, apdomīgi un lēni atlocīja plāno papīru un sāka lasīt.
Beidzot viņš pacēla acis no vēstules.
— Tā ir no Azaranas, no Madlēnas Donejas.
Osborns pasniedza vēstuli ministram.
— Vislabākais būtu, ja jūs to izlasītu abi kopā, — ministrs teica Nīlsonam un premjerministra sekretāram. — Tā mēs ietaupīsim laiku. Protams, tūdaļ jāinformē arī ministru kabinets.