Doneja strādāja pie sava laboratorijas galda, un kā vienmēr apkārt izskatījās tā, it kā aparāti un viss pārējais būtu izmētāts pa roku galam. Flemings nosvieda viņai priekšā papīra lentas.

—     Kas tas ir? — Doneja jautāja, turpinādama vērot kādu šķidrumu, kas pilēja cauri filtram. — Vai atkal kādas jaunas baktērijas formulas?

—    Nē, — Flemings atbildēja. — Formulas Andro­mēdas glābšanai.

Profesore pārtrauca darbu un izbrīnījusies paska­tījās uz Flemingu.

—    Kas tās programmēja?

—    Andrē pati. Es ar savu gribu piespiedu viņu to izdarīt. Cik varu spriest, tad tā ir skaitļu virkne, kas atbilst Andrē asinīs trūkstošajām ķīmiskajām sastāvdaļām. Pārvērtiet šos skaitļus ķīmijas ter­minos, un mēs varēsim izglābt Andrē.

Doneja paņēma papīrus un strauji atkrita krēslā.

—    Šis darbs prasīs vairākas nedēļas laika, — viņa murmināja, pārlaižot acis skaitļu rindām. — Man taču jāveic daudz svarīgāks pienākums.

Viņa gandrīz bezpalīdzīgi norādīja uz retoršu un mēģeņu jūkli.

—    Un to var paveikt tikai tādēļ, ka Andrē ieguva vajadzīgos datus, — Flemings atgādināja.

Doneja zaudēja pacietību, saklausījusi viņa vār­dos pārmetumu.

—    Izrunāsimies atklāti, Džon, — viņa uzsvērti mierīgi teica. — Vispirms jūs bijāt pret viņas ra­dīšanu. Tad jūs gribējāt, lai es viņu nogalinu. Jūsu nākamā prasība bija, lai Andrē nelaiž pie skaitļotāja Un tagad . ..

—    Es gribu, lai viņa dzīvo.

—    Un kas notiks ar mums pārējiem? — Doneja jautāja. — Vai jūs gribat, lai mēs paliktu dzīvi? Kā jūs domājat, cik daudz darba es varu paveikt? Mana enerģija nav neierobežota. Es taču esmu ti­kai vienā eksemplārā, pie tam nogurusi līdz nāvei. Brīžiem uzmācas domas, ka manas smadzenes sāk atmiekšķēties.