—    Antibaktēriju varētu nosūtīt visām citām val­stīm, kas pašas savās laboratorijās varētu turpināt darbu vienlaikus.

Gambula sāka smieties. Viņas smiekli neizklausī­jās diez cik patīkami, tajos skanēja nevis prieks, bet gan tikai uzpūtīgs triumfs.

—    Jā, tā mēs darīsim, — Gambula teica. — Tikai mēs nekādā gadījumā nesadarbosimies • ar citām valdībām. «Intel» uzbūvēs rūpnīcu, kāda jums ne­pieciešama. «Intel» piedāvās pasaulei antibaktēriju par tādu cenu, kādu mēs noteiksim. Tā mēs iegū­sim varu, par kuru bija runa vēstījumā. Tātad visi šie notikumi tomēr ir daļa no paredzētā plānaf ti­kai es pati to nesapratu. Tagad mums piederēs visa pasaule, un mēs par lo pieprasīsim tādu izpirkuma maksu, kādu paši gribēsim.

Doneja, iepletusi acis, pielēca kājās.

—    Tas nav nekas jums domāts!—Viņa pati juta, ka kliedz, taču bija pārāk sašutusi, lai ievērotu pie­sardzību. — Jūs esat ārprātīga! Šīs atmosfēras iz­maiņas nav paredzētas plānā!

Šķita, ka Gambula nemaz nebija dzirdējusi, ko teica Doneja, viņa tikai stiklainām acīm stingi blenza uz profesori un beidzot, it kā nodotu pavēli kādam no saviem pakalpiņiem, noskaldīja:

— Iesniedziet pieprasījumu par visu, kas jums nepieciešams. Es apsolu, ka visu vajadzīgo jūs da­būsiet bez jebkādiem ierobežojumiem.

Ministru kabineta telpās Dauningstrītā 10 steigā bija uzstādīts pārvietojamais kinoprojektors. Galda vienā galā sēdēja premjerministrs un daži viņa ko­lēģi, kā arī zinātnes ministrs un Osborns, vērodami ekrānu.

Premjerministrs pacēla roku.

—    Pietiks, — viņš noguris teica. — Ieslēdziet, lū­dzu, apgaismojumu. \

Uz ekrāna izdzisa kadrs, kas rādīja milzīgu ūdens klāju tur, kur kādreiz bija atradušās Holandes vis­auglīgākās lauksaimniecības zemes.

—   Vai ļausim rādīt to televīzijā? — iekšlietu mi­nistrs jautāja.