Viņa pasniedza Kaufmanim papīra lapu.
Vācietis paņēma un rūpīgi izlasīja to, brīžiem piekrītoši mādams ar galvu, it kā būtu apmierināts.
— Es vienmēr darīju visu, kas bija manos spēkos,— viņš nomurmināja. —Jūs varat paļauties uz mani arī turpmāk.
— Lieliski, — Gambula noteica, ar rokas mājienu likdama saprast, ka audience beigusies. — Tagad dodieties uz pili un instruējiet prezidenta sekretāru.
Flemingam nekad nebija bijis nekādu ilūziju par savu stāvokli Azaranā. Viņš zināja, ka patiesībā ir tikai «Intel» gūsteknis, tomēr pa īstam viņš to izjuta tikai jaunā režīma pirmajā dienā. Negribējās neko darīt, jo viņš pārāk labi zināja, ko no viņa gaida. Nebija arī neviena, ar ko parunāties. Gambula bija uzaicinājusi Abu pie sevis, un viņš bija nozudis administrācijas ēkā. Visur staigāja patruļas. Pirms brokastīm Flemings devās uz lazareti, lai apciemotu Andrē. Sargi to neatļāva, un viņš drīkstēja tikai parunāties ar Andrē kopēju, kas pastāstīja, ka meitene jūtoties mazliet sliktāk un pašlaik esot aizmigusi.
Flemings ilgi nosēdēja pie brokastu galda, nelikdamies ne zinis par rupjo, brūno maizi, augļiem un olīvām, kuras parasti pasniedza brokastīs, un dzēra tikai tasi pēc tases stipru un saldu kafiju.
Pēc tam Flemings aizstaigāja līdz Donejas laboratorijai. Sargs viņu aizdomīgi nopētīja, tomēr neaizturēja.
Doneja darbojās pie kāda no laboratorijas galdiem. Viņa izklaidīgi atņēma sveicienu un nepievērsa sevišķu uzmanību Fleminga satraukumam par Andrē veselību.
— Mēs nespējam viņai nekā palīdzēt, — Doneja nomurmināja.