Brīdi klusējusi, viņa paņēma vienu no statīvā novietotajām lielajām mēģenēm.
— Džon, apskatiet šo!
Flemings paskatījās uz mēģeni, kuiu Doneja turēja rokā. Tajā bija pelēks, daļēji necaurspīdīgs šķidrums. Kad viņa sakratīja mēģeni, tas pielipa pie mēģenes sieniņām. Šķita, ka arī visās pārējās mēģenēs ir tas pats šķidrums.
— Kas tas ir? — viņš jautāja.
— Jūras ūdens paraugi, kurus man atveda. — Doneja aprauti iesmējās. — Jāatzīst, ka «Intel» darbs noorganizēts priekšzīmīgi. Man pašai gan neļāva doties pēc paraugiem, toties izdarīja daudz vairāk, nekā es prasīju. Paraugi piegādāti ne tikai no Pērsijas līča, bet ar lidmašīnu atvesti arī no Vidusjūras/ Indijas okeāna un pat no Atlantijas rietumu daļas. Domājams, lai es varētu salīdzināt.
— Un ir atradies arī kaut kas, ko salīdzināt? — Flemings pavaicāja.
Doneja spēcīgi sakratīja mēģeni, un šķidrums tajā kļuva pilnīgi necaurspīdīgs.
— Redzat? Bet parastam jūras ūdenim jābūt, lūk, lādam — skaidram. — Viņa pasniedza Flemingam kādu citu mēģeni ar tīru jūras ūdeni.
Viņš paņēma vēl dažas no mēģenēm. Kad tās sakratīja, ūdens visās saduļķojās.
— Vai esat pārliecināta, ka Kaufmanis jūs nav piemānījis? Varbūt visi paraugi paņemti vienā vietā? — Flemings izsmējīgi jautāja.
Doneja noliedzoši pakratīja galvu.
— To Kaufmanis nekad nedarītu. Viņu taču izrīko «Intel», nevis es. Un jūs pats zināt, kāds viņš ir. Ja viņa saimnieki pavēlētu atvest ūdeni no Antarktikas, viņš izdarītu arī to. Bet paskatieties, kas notiek, ja duļķainais ūdens iekļūst skaidrā jūras ūdenī.
Doneja paņēma tīru mēģeni, ielēja mazliet skaidra ūdens un tad piepilināja divus pilienus duļķainā. Pienainie pilieni acumirklī izšķīda un pazuda. Doneja iestiprināja mēģeni statīvā, aiz kura atradās reflektors.
— Paskatieties nu!