— Nāciet tik iekša! — Doneja aicināja. — Jūs esat ieradies tieši laikā, lai dalītos mūsu panākumos vai arī palīdzētu mums pārdzīvot neveiksmi.
— Vai baktērija iedarbojas? — Abu Zeķi cerību pilns jautāja.
Doneja nedroši iesmējās.
— Teorijā — jā, bet, kā būs praksē, to mēs tūlīt uzzināsim.
Viņa aizgāja pie galda, uz kura sterilā termostatā bija ievietota mēģene. Doneja piesardzīgi izņēma to un pacēla pret gaismu; visi pārējie sapulcējās apkārt viņai. Apmēram divas trešdaļas ūdens bija skaidrs un dzirkstošs. Profesore turēja mēģeni paceltu uz augšu un neatlaidīgi vēroja, kā atbrīvotās gāzes pūslīši ceļas augšup.
— Baktērija atradās mēģenē tieši sešdesmit trīs minūtes, — viņa klusi teica. — Tagad izmēģināsim baktēriju tvertnē.
Nu vairs nevajadzēja domāt ne par sterilitāti, ne arī precīzu mērīšanu. Jauno kultūru no divām-mē&e- nēm ielēja tvertnē, un visi salasījās pie tvertnes, lai redzētu, kas notiks. Cits pēc cita parādījās mazi skaidra ūdens plankumiņi, uz ūdens virsmas visu laiku uzradās rāmi burbuļi, kas slinki, it kā ar apdomu pārsprāga, un tos nomainīja atkal jauni un jauni burbuļi.
— Tas ir atbrīvotais slāpeklis, — profesore teica.
— Gaisa spiediens tvertnē mainās.
Tā arī bija. Barogrāfa adata lēni, tomēr vienmērīgi virzījās augšup.
— Jūs esat to paveikusi! — iesaucās jaunā ķīmiķe.
— Mēs esam to paveikuši, — Doneja izlaboja.
— Turpmākais darbs būs tīri mehānisks. Baktērija
tikai jāražo lielā daudzumā. Un tagad mums kādu stundu jāatpūšas, pēc tam pārbaudīsim vairošanās ātrumu, kā arī temperatūras un sāls satura ietekmi uz jauno baktēriju.
Profesore palūdza Abu: