Profesore klusēdama ļāva saviem līdzstrādniekiem citam pēc cita apskatīt viņu radīto bezgala niecīgo būtni un dalīties kopīgajā triumfā.
Gandrīz vai bikli Doneja un viņas asistenti ar piespiešanos atgriezās īstenībā. Pagaidām šī sīkā būtne bija tikai zinātnisks kuriozs. Tagad to vajadzēja reproducēt biljonos — tādā vairumā, lai tie varētu piepildīt vienu mēģeni. Un tad šī baktērija būs jāsūta cīņā pret otru baktēriju, tās predestinēto ienaidnieku.
Dārgos nedaudzos pilienus uzpilināja uz divpadsmit dažādām barotnēm. Veselas sešas stundas nevarēja darīt neko citu kā tikai gaidīt. Nobeidzot mēģinājumu, izrādījās, ka deviņās mēģenēs baktērija nobeigusies, bet pārējās trijās sasniegusi maksimālo piesātinājumu.
No šīm trim mēģenēm antibaktēriju sāka audzēt plašākās kultūrās. Tās visas attīstījās lieliski. Bija jau pāri pusnaktij, kad Doneja nolēma izdarīt īsto pārbaudi.
Profesore paņēma no tvertnes duļķaino, ar baktēriju piesātināto jūras ūdeni mēģenē. To noslēdza ar sterilu gumijas aizbāzni. Viens no asistentiem piepildīja šļirci ar jauno kultūru un pasniedza Donejai. Viņa izdūra adatu cauri aizbāznim, un šķidrums, ieplūstot necaurredzamajā jūras ūdenī, radīja sīku virpulīti.
— Tagad atkal jāgaida, — Doneja teica. Tikai . viegli drebošā balss liecināja par sasprindzinājumu, kādu viņa pārdzīvoja. — Un tādēļ tagad iedzersim kafiju.
Viņa nevienam ārpus laboratorijas nebija stāstījusi par savu pārliecību, ka drīz kļūs redzami darba panākumi, jo baidījās riska — ja nu mēģinājumi tomēr neizdodas. Apgaismotie laboratorijas logi bija pievilkuši Abu Zeķi, un viņš ieradās laboratorijā īsi pirms mēģinājuma beigām.