Trešajā dienā viņi abi ar Doneju devās atpakaļ uz «Intel» ciematu.

—    Tagad mums jāmēģina slepus aizsūtīt ar Nīl­sonu kaut nelielu daudzumu antibaktērijas, — pro­fesore teica. — Viss jau būtu jauki, tomēr šādai antibaktērijas ievadīšanai ir tikai vietēja nozīme. Jūs pats redzat, ka tik neliela iejaukšanās nekādi neietekmē meteoroloģiskos apstākļus.

—    Vai tad nav nekādu cerību, ka «Intel» bosi paši izsūtīs antibaktēriju? — Flemings uzmanīgi vē­roja ceļu, jo mašīnas priekšējo stiklu padarīja necaur­redzamu pēkšņā lietus gāze ar krusu.

—    Uz to nu gan nav nekādu cerību, — Doneja atbildēja. — «Intel» bosi antibaktēriju nevienam nedos citādi kā tikai ar saviem īpašiem noteiku­miem. Tos viņi vēl nav paziņojuši, bet es varu iedomāties, kādi tie būs.

Donejas vārdus apslāpēja mežonīgs vētras kau­ciens, un mašīna lielajā vējā sāka svaidīties.

—    Laiks kļuvis vēl sliktāks, — profesore teica, un viņas balsī ieskanējās satraukums. — Es šaubos, vai mēs esam rīkojušies pareizi. Vai redzat, kas no­tiek, Džon?

Flemings pamāja un noliecās uz priekšu, lai sa­skatītu ceļu.

—    Mēs antibaktēriju ievadījām tikai vienā ra­jonā. Tur tagad atbrīvojas miljoniem" kubikpēdu slāpekļa. Tas rada konusveida zonu ar auestu gaisa spiedienu. Visur citur gaisa spiediens ir no­lādēti tuvu vakuumam, un nelietīgā baktērija uz­sūks slāpekli tikpat ātri, cik ātri mēs to atbrīvosim. Tā mēs neko nevarēsim palīdzēt, bet audzēsim tikai jaunus orkānus.

—    Ak dievs, cik lieks un bezpalīdzīgs brīžiem jūtas cilvēks, — Doneja nomurmināja.

Kādu stundu Flemings brauca klusēdams, kon­centrējies, lai spētu vadīt mašīnu pa zemi, kas šķita pārvērtusies lietus, dubļu un vēja kaleidoskopā.

Kādas desmit jūdzes no galvaspilsētas vējš pie­rima, taču lietus vēl aizvien lija. Neparasti dzidrais gaiss radīja ilūziju, it kā visi priekšmeti atrastos daudz tuvāk, nekā bija īstenībā.