— Paskatieties! — Flemings pameta ar galvu uz ka'niem pie apvāršņa.
Kalni izslējās asi un skaidri, gaišāki nekā violeti melnie mākoņi, kas joņoja pāri to galotnēm. Tieši virs tiem pacēlās milzīga iepelēku mākoņu spirāle, kuras virsotne līdzinājās dīvainai sēnei un nemitīgi mainīja savu apveidu.
— Tornado centrs, — Doneja sacīja. — Mēs atrodamies rāmajā zonā, kas atrodas tam apkārt. Cerēsim, ka tā centrs nevirzīsies uz mūsu pusi.
— Šķiet, ka tornado piltuve atrodas tieši virs Abu ciemata, — Flemings murmināja. — Viņa ģimenei neklāsies labi, ja viņi laikus nepamanīs mākoņus un neaizbēgs uz alu pie Nīlsona.
Tomēr tikai Lemka atradās pie Nīlsona, kad uzbruka tornado. Viņa bija uzkāpusi kalnā ar pārtikas grozu, kuru ik dienas nesa Nīlsonam. Viņš nelāva Lemkai atgriezties mājup, pamanījis neparasto klusumu un mākoņus, kas mežonīgā ātrumā traucās uz dienvidiem.
Sākumā Lemka negribēja paklausīt. Viņa bažījās, ka māte un mazais Jens varētu pārbīties no vētras. Bez tam Jusels bija solījies atnākt, lai paziņotu, kādas ir iespējas aizgādāt projām Nīlsonu ar kontrabandas baktērijām. Bet, kad tornado, plosīdamies pilnā sparā, iedzina viņus dziļāk alā, Lemku sagrāba bailes un viņa apklusa.
— Nekas ļauns nenotiks ne Juselam, ne jūsu ģimenei, — Nīlsons centās viņu bezrūpīgi mierināt, kaut arī pats nemaz nejutās tik mierīgs.
Tomēr ne Juselam, ne Lemkas mātei un mazajam Jenām neklājās labi. Jusels ieradās tūlīt pēc Lemkas aiziešanas. Viņš bija devies ceļā agrāk nekā paredzēts, gribēdams pavadīt māsīcu pie Nīlsona, lai pastāstītu labas ziņas: jau rīt viņš cerēja aizvest Nīlsonu atpakaļ uz Londonu kopā ar visu, kas tam bija jāņem līdzi.
Jauno ziņu satraukts, viņš devās ceļā diezgan nepiesardzīgi. Lietū un smilšu vētrā viņš nemanīja, ka viņam seko kāda mašīna.