Kaufmanis pārgāja pāri istabai un nostājās blakus Gambulai. Kaut kur pilsētā trakoja ugunsgrēks. Par spīti lietus gāzei vētras brāzmas vērta to aizvien plašāku.

—    Ak jūs, sīkmanis! — Gambula pat nedusmojās, varēja tikai noprast, ka Kaufmanis viņai pretīgs.

—    Jūs esat gluži tāds pats kā visi citi. Jums trūkst jebkādas iztēles. Panāciet šurp!

Gambula piepeši piegāja pie stikla durvīm, kas veda uz balkonu, un satvēra rokturi. Viņai tas bija jāspiež no visa spēka, lai durvis atvērtu.

—    Nāciet! — viņa atkārtoja. — Nāciet un paska­tieties, kā stihija cīnās. Cīnās manā labā!

Kaufmanis stūrgalvīgi nekustējās ne no vietas.

—    Nobijāties? — Viņa iesmējās. — Gluži veltīgi. Mūs tā neaiztiks. Nedrīkst.

Gambula majestātiski izgāja uz balkona un no­stājās pie balustrādes, izstiepusi rokas pret debesīm. Gambulas gavilējošie smiekli saplūda ar vētras gau­došanu.

Kaufmanis, kāda pēkšņa impulsa vadīts, piegāja pie balkona un aizvēra durvis. Uz mirkli ārprātīgais skaņu jūklis laukā it kā pieklusa, bet tūlīt atskanēja vēl drausmīgāks troksnis, un lielā, vecā māja nodre­bēja. Kāds smags karnīzes gabals nogruva uz bal­kona, sašķīzdams sīkos gabalos.

Kaufmanis redzēja, kā Gambula neizpratnē stingi raugās uz kādu šķautnainu marmora kluci, tad vi­ņai sejā iesitās vesels smilšu mākulis. Gambula strauji noliecās, ar dūrēm berzēdama acis, tad gluži kā akla klupdama krizdama metās pie durvīm un sāka dauzīt ar dūrēm pa tām. Biezais dekoratīvais stikls saplīsa. Gambulas rokas noplūda ar asinīm. Kaufmanis redzēja, kā viņa vārsta muti, droši vien kliedza.