Viņš atrada savus kareivjus noņemoties ap mašīnu. Aizdedzē bija iekļuvis ūdens, un pagāja kāda pusstunda, kamēr varēja iedarbināt motoru. Sasietais Jusels ar aizbāztu muti gulēja uz pakaļējā sēdekļa. Beidzot motors nosprauslājās, atdzīvojās un 4 sāka vienmērīgi darboties. Kaufmanis apsēdās blakus šoferim.
— Brauciet, cik vien ātri varat, — viņš pavēlēja, — lai mūs tuksnesī nenoķer nākamais tornado. Brauciet tieši uz madmuazeles Gambulas rezidenci. Viņa droši vien pati gribēs nopratināt gūstekni.
Viņi nonāca pie mērķa tieši tad, kad debesis kļuva melnas kā naktī. Izkāpjot no mašīnas, Kaufmanis dzirdēja, ka no pilsētas otras puses kaukdams tuvojas otrs tornado. Viņš meklēja patvērumu ēkā, pamezdams Juselu mašīnā.
Gambula, kā parasti, sēdēja pie galda. Tumsā neskaidri vīdēja viņas seja. Elektriskās strāvas vairs nebija, un smagie aizkari pie logiem bija atvilkti uz abām pusēm; logos ar daudzajiem spraišļiem nebija vesela gandrīz vairs neviena rūts.
Kad Kaufmanis pienāca cieši pie galda, Gambula pacēla acis.
— Ā, beidzot esat ieradies, — viņa nepacietīgi teica. — Tikko vētra mazliet pierims, dodieties uz ciematu un piezvaniet uz Vīni. Pasakiet viņiem, ka tagad noteicēji esam mēs un viņiem jāklausa mūsu pavēles.
Kaufmanis neizrādīja nekādu pārsteigumu.
— Es nezvanīšu uz Vīni, — viņš lēni un apdomīgi * teica. — Ir tomēr dažas parādības, ar kurām arī jūs
nevarat tikt galā, un tornado ir viena no tām. Pirmo tornado uzbrukumu es jau pārdzīvoju tuksnesī. Un vispār man ir jaunas ziņas.
Gambula piecēlās un piegāja pie loga.
— Jūs taču esat galīgi nobijies, vai ne? — Viņa nicinoši pavīpsnāja. — Visi baidās no atbildības un riska. Šodien pēcpusdienā aizgāju pie Andrē. Meitene ilgi vairs nedzīvos un tagad ir sākusi murgot. Gribēja man iestāstīt, ka skaitļotājs esot kļūdījies, ka vēstījumā nekas tamlīdzīgs neesot paredzēts. Bet es zinu, Herr Kaufmani, es to zinu! Visa vara un visas zināšanas pieder tikai man, nevienam citam!