Šīs ziņas Flemings un Doneja noklausījās kopīgi. Ne viens, ne otrs nejuta vajadzību pierakstīt šo zi-' ņojumu sīkumus vai arī pārrunāt tos. Un, kad pēkšņi no tuksneša atjoņoja traka auka, sagriežot gaisā smilšu vērpetes, un dauzīja vaļējās durvis un džink- stināja logu stiklus, tā nomāca viņus daudz smagāk un draudīgāk nekā tālā, saraustītā balss no Londonas. Lai gan vējš bija sauss un karsts, Doneja no- drebinājās.
Flemings pārslēdza uztvērēju uz īsajiem viļņiem, meklēdams vēl kādas ziņas. Ieskanējās un atkal pagaisa vārdi nesaprotamās valodās, mūzika, atkal nesaprotami vārdi, un beidzot viņš atrada meklēto — «Amerikas Balsi».
«Savienoto Valstu Laika birojs,» diktors stāstīja, «šodien brīdināja par jaunām vētrām, kas tuvojas Savienoto Valstu austrumu piekrastei. Šķiet, ka vētras būs tikpat spēcīgas kā tās, kas naktī brāzās pāri Rietumeiropai.
Amerikāņu zinātnieki domā, ka pašreizējās laika apstākļu izmaiņas var salīdzināt ar izmaiņām, kas notikušas ledus laikmeta sākumā …»
Flemings pasteidzās izslēgt uztvērēju. Doneja piecēlās.
— Ja jums ienāk prātā kāda ideja, es būšu laboratorijā, — viņa teica.
Nākamajās dienās viņi vairāk vai mazāk apzināti izvairījās viens no otra. Abi jutās gaužām nevarīgi nn ļoti apzinīgi noklausījās visus laika ziņojumus, atzīmējot apgabalus, kur plosījās vistrakākās vētras.
Visprecīzāko informāciju sniedza Boforta skalas skaitļi. Trešajā rītā, noklausījies ziņojumu par jauniem postījumiem Anglijā, Holandē, Francijā un Spānijā, Flemings ieradās Donejas laboratorijā. Doneja bija paveikusi pamatīgu darbu. Atbrīvojusi telpas vienu galu, viņa pie sienas bija piestiprinājusi lielu ziemeļu puslodes karti, kas bija nospraudīta krāsainām spraudītēm. No Gibraltāra līdz Or- kneju salām tās veidoja gandrīz nepārtrauktu joslu, taču visblīvāk sedza rajonu uz austrumiem no Heb- ridu salām.