Nīcšes jaunrades virsotņu apjēgšana ir bijusi pa spēkam tikai tiem 20. gs. filozofiem, kuri līdz ar to paši izveidoja šā gadsimta filozofiju. Latviešu profesionālajiem filozofiem nav ko kaunēties, ja viņi tādā pulciņā neietilpst vēl šobaltdien - uz to taču nevar cerēt 99,9% no filozofijas zinātņu grādu valkātājiem pasaulē.

Ļaunas mēles dažkārt atgādina ko citu - to, cik ļoti vajadzētu kaunēties cilvēkiem, kuri profesionāla filozofa statusu iemantoja un izmantoja Latvijas okupācijas laikā. Tad viņi vai nu patiešām pildīja uzdevumu «ļaunu slavu par Nīcši celt», vai arī tikai izlikās, ka to dara: «Pats Nīče, piederēdams izvirtušajai buržuāziskajai bohēmai, sevi uzskatīja par mākslinieku, pārcilvēku un tirānu vienā personā. Priekšstatā par cilvēku viņš ieliek pats savas per­soniskās īpašības - naidu pret tautas masām, pret sievieti…»******** ;

«Diezgan daudz ideju fašisti ir aizguvuši no Frīdriha Nīcšes dar­biem. Tomēr atšķirībā no nacionālsociālistiem Nīcše bija ne tik daudz lielburžuāzijas ideologs, cik tās vācu aristokrātijas daļas iz­misuma paudējs, kas līdz ar kapitālisma attīstību zaudēja savu no­zīmību. Tikai no šāda viedokļa var izprast Nīcšes pesimismu, viņa naidu pret sabiedrības progresu un pret parādībām, kas nāk līdz ar kapitālisma attīstību, - tehniku, tehnisko izglītību, aizvien pla­šāku sabiedrisko slāņu iesaistīšanos sabiedriskajā dzīvē u.tml.»*********