gadā šķiet «viendienas muša»**** . Šo divdabīgo attieksmi pret Nīcši kultivē arī Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļas izdotā Konversācijas vārdnīca, kurā tā paša P. Zālītes sagatavots šķirklis par Nīcši parādās 1911. gadā 3. sējumā.***** Šķirkļa apjoma dēļ Nīcši varēja apskaust divi Krievijas impera­tori - tobrīd valdošais Nikolajs II un viņa vectēvs Nikolajs I, kuriem turpat par abiem pienācās viens un mazāks šķirklis. Tātad Fridrihs Nīcše - «ģeniāls vācu filozofs-dzejnieks», bet viņa filozofijas vārds esot «ģenialitāte un ārprāts», un «liels filozofs Nīcše nav. Viņa filozofijas rezultāti pavisam aplami.»

Kamēr V Plūdons met Nīcši kā pagali «neatkarības nepiecie­šamības» ugunskurā, P. Zālīte palēnām aprod un iekārtojas Nīc­šes laika filozofijā, 1923. gadā atzīstot, ka «paliek un paliks ari Nīcšes, šā lielā, ģeniālā patiesības un taisnības meklētāja, filo­zofiskā dzīvības augstā dziesma».****** Un tomēr: «Stingrākajām filo­zofijas disciplīnām, kā loģikai un atziņas teorijai (gnoseoloģijai), Nīcše pie gadījuma šad tad pieskāries un nekad ar viņām dzīvi un ar interesi pamatīgi nav nodarbojies. Metafizikā un ētikā, ar kurām viņš gan ar sevišķu mīlestību mīl nodarboties, viņš tomēr nekā izcila un paliekama nav radījis.»******* Te nu atliek tikai nopūsties: tas bija sen, un tā nav taisnība… Un uzzināt, ka F.