Nīcše, protams, lieto labāko no visiem aizstāvēšanās veidiem -uzbrukumu. Tradicionālo ideālismu un racionālismu viņš attēlo kā putnubiedēkļus un pēc tam uzbrūk paša radītajiem tēliem kā dons Kihots vējdzirnavām. Par mūžīgo ideju sfēras ietekmīgāko un tāpēc visiem spēkiem un līdzekļiem nīdējamo pravieti «Antikristā» ir nosaukts vācu filozofs Imanuels Kants: viņa izvirzītā «kategoriskā imperatīva» dēļ pat «tauta iet bojā» (šeit: 29. Ipp.) -nu, šurpu, nu dariet taču kaut ko jūs, tautu tēvi! Citiem vārdiem sakot, Nīcše apelē, Nīcše denuncē valsts varai kā mazākajam ļaunumam, jo valstij it kā paliek iespēja «soli pa solim attālināt apziņu no dzīvesveida… lai likumdošanā tiktu sasniegts instinktīvs automātisms - priekšnoteikums jebkādai meistarībai, jebkādai pilnībai dzīves mākslā» (94. Ipp.). Bet kāpēc gan tā? Vai tiešām Kanta filozofiju - ja, pēc Nīcšes vārdiem, tā sludina ««tikumu», «pienākumu», «labumu pašu par sevi», bezpersoniski un vispārēji derīgu labumu» (29. Ipp.) - nevar uzkatīt par kārtējo soli ceļā uz instinktīvu automātismu? Palūkosimies, ko īsti mums uzdod Kanta kategoriskais imperatīvs, abi pirmie Kanta izstrādātie