kategoriskā imperatīva formulējumi: «Rīkojies tikai atbilstoši tādai maksimai, kuru tu vienlaikus varētu gribēt pār-topam par vispārēju likumu» un «rīkojies tā, it kā tavas rīcības maksima caur tavu gribu pārtaptu vispārējā dabas likumā.»** Citiem vārdiem sakot, rīkojies tā, it kā tu pats būtu Dievs!*** - Tas nu tiešām ir par daudz, tas dod pamatu nosūdzēt Kantu gan valsts, gan Baznīcas priekšā. Bet kāpēc gan tieši Nīcše izrādās tas, kurš to dara - kāpēc viņš nepieņem Kanta vārdus, attiecinot tos uz paša izloloto «pārcilvēku» kā šāda imperatīva īsto adresātu, jo kas gan cits to spētu pildīt - vai tiešām cilvēks? Kants it kā saka, ka jā… Bet, lūk, ko viņš saka: «Visi cilvēki uzskata sevi par brīviem savā gribā. Tā rodas spriedumi par rīcību kā tādu, kurai bija jānotiek, bet kura palika nenotikuši,»**** - toties «visu notiekošo bez izņēmuma nosaka dabas likumi».***** Līdz ar to Nīcše var uzskatīt, ka pieķēris Kantu milzīgā blēdībā: Kants nu drīkst celt likumu (kaut vai viena likuma - sava imperatīva) godā vis­daiļskanīgākos vārdus un izteicienus par izfantazēto mūžīgo ide­ju sfēru, neriskējot, ka viņam vai kādam viņa sekotājam nāksies šos likumus pildīt citādi kā vien klusībā gribēt - būt Dievam savās domās un bezatbildīgam dzīves kritiķim īstenībā. Jo dzīvē varbūt ir jārīkojas atbilstoši Nīcšes dievinātajiem Manu likumiem: kādam «iegrūžams mutē divpadsmit pirkstu garš stienis no dzelzs», kādam «jānocērt dzimumloceklis kopā ar sēkliniekiem» un vēl kādi cepināmi uz dzelzs plāksnes. ******