1

Paskatīsimies uz sevi. Mēs esam hiperboreji, - mēs labi zinām, cik nomaļus dzīvojam. «Ne virs zemes, nedz ūdens tu neatradīsi ceļu pie hiperborejiem,» jau Pindars' par mums to zinājis. Viņpus ziemeļiem, ledus un nā­ves - mūsu dzīve, mūsu laime…

Mēs esam atklājuši laimi, mēs zinām ceļu, mēs atradām izeju no gadu tūkstošiem labirinta. Kurš cits lai to atrastu? Vai tik ne mūsdienu cilvēks? - «Es nekā vairs nezinu, es esmu Viss, kam nekas vairs nav jāzin,» nopūšas mūsdienu cilvēks… Ar šo mūsdie­nīgumu mēs slimojām - ar trulo mieru, ar gļēvo kompromisu, ar visu šolaiku «jā» un «nē» tikumisko netīrību. Sirds pacietība un plašums, kas visu «piedod», jo tā visu «ietver», mums ir kā siroko (*karsts, augiem un dzīvniekiem kaitīgs vējš (no itāļu vai.)) . Labāk dzīvot ledū nekā starp mūsdienu tikumiem un citiem dienvidu vējiem! Mēs bijām gana drosmīgi, mēs nesaudzējām ne sevi, nedz citus; taču mēs ilgi nezinājām, kur likt savu drosmi. Mēs kļuvām drūmi, mūs dēvēja par fatālistiem. Mūsu liktenis -tā bija spēka pārpilnība, spriedze un sastrēgums. Mēs alkām zibens un darbu, mūs atbaidīja vārguļu laime, «padevība»… Mūsu balsī bija pērkons, mūsu debesis apmācās - jo mums nebija ceļa. Mūsu laimes formula: jā, nē, taisna līnija, mērķis…