Šī grāmata1 domāta nedaudziem. Varbūt pat neviens no tiem vēl nav dzimis. Viņi varētu būt tie, kas saprot manu Zaratustru2 ; kā gan es drīkstētu sevi pieskaitīt tiem, kuri jau šodien atrod dzirdīgas ausis? - Man pieder tikai parītdiena. Daži pa īstam dzimst tikai pēc nāves.

Nosacījumus, lai mani saprastu un lai būtu nepieciešams mani saprast, - tos es zinu skaidri. Ir jābūt nežēlīgi godīgam garīgās lie­tās, lai izturētu manu nopietnību un manu kaislību. Ir jāpierod dzīvot kalnos — no augšas vērot nožēlojamās laicīgās pļāpas par politiku un tautu patmīlību. Ir jātop vienaldzīgam, nekad nedrīkst jautāt, vai patiesība ir derīga, vai tā kādam nekļūst liktenīga… Vajadzīga patika uzdot jautājumus, kādiem šodien nevienam nav drosmes; drosme aizliegtajam, iepriekšnolemtība labirintam. Septiņkāršas vientulības pieredze. Jaunas ausis jaunai mūzikai. Jaunas acis, lai saskatītu vistālāko. Jauna sirdsapziņa līdz šim no­klusētām patiesībām. Un griba saglabāt augsto stilu: koncentrēt tā spēku, aizrautību… Godbijība pret sevi, sevis mīlestība, abso­lūta brīvība pret sevi…

Lai notiek! Vienīgi tie ir mani lasītāji, mani īstie, mani nolemtie lasītāji; kas tad paliek pāri? - Pāri paliek tikai cilvēce. Jābūt pārākam par cilvēci ar dvēseles spēku un cildenumu - ar nicinājumu.