Viņa studijas 1867.-1868. gadā uz neilgu laiku pārtrauc dienests armijā, kas beidzas pēc smagas traumas: Nīcše un zirgs nesaprotas. Tā sākas Nīcšes slimošana, kas drīz vien kļūst par viņa dzīves satvaru un no 1889. gada janvāra arī par tās saturu.
Tomēr 1870. gadā viņš - Šveices pavalstnieks - brīvprātīgi dodas vācu armijā, lai piedalītos karā ar Franciju. Armijā viņam tiek uzticēti sanitāra un arī materiāli atbildīgas personas pienākumi. Pāris nedēļu piedalījies karā, Nīcše atkal smagi saslimst «ar choleras veidīgu slimību»*, bet varbūt ar sifilisu arī.**
1869. gadā Bāzelē Nīcše stājas pie klasiskās filoloģijas profesora pienākumu pildīšanas, kas viņam ir vairāk vai mazāk pa spēkam līdz 1876. gadam. Pēc tam universitāte trīs gadus turpina materiāli atbalstīt savu aizvien divdomīgāku slavu, t.i., neslavu gūstošo, bet garīgā darbā nenoliedzami intensīvo profesoru. Viņa pirmā lielā publikācija profesora rangā ir «Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara» (1872), par kuru labvēlīgākā atsauksme esot skanējusi: «asprātīgas paģiras»*** ; nelielu priekšstatu par šo dzimšanu ir iespējams gūt arī latviešu valodā.****