No 1879. gada Nīcše var baudīt visus brīvdomātāja dzīves jaukumus - arī iespēju iespiest darbus uz sava rēķina, kā tas notiek ar 1885. gadā 40 eksemplāros iespiesto «Tā runāja Zaratustra» ceturto daļu.
«Zaratustram» seko «Viņpus laba un ļauna» (1886), «Par morāles ģenealoģiju» (1887), «Vāgnera lieta» (1888), «Elku mijkrēslis» (1888) un tā paša gada vasarā arī «Antikrists», kuru autors pabeidz 30. septembrī. «Antikrists» ir iecerēts kā četrdaļīgas «visu vērtību pārvērtēšanas» aizsākums, bet īstenībā tas kļūst par Nīcšes filozofa mūža noslēgumu. Tālāk seko «uzsaukums Eiropas galmiem Hoencollernu nama gāšanai», kaildejas ar erektētu dzimumlocekli, gaidot izsludināšanu par Itālijas ķēniņu un vēl šis tas, ko labāk nepārstāstīsim.***** Ārstu rokās Nīcše nonāk 1889. gada 10. janvārī. Psihiatriskajās slimnīcās Bāzelē un Jenā viņu sazāļo līdz pusmiegam, kurā viņš, mātes un pēc viņas nāves māsas aprūpēts, atrodas līdz 1900. gada 25. augustam.
Latvieši skaidri zin, «ka viņa slimība bijusi venēriska un ka Nīcše miris ar progresīvo paralīzi, par to nav ko šaubīties, tas ir pierādīts. Cits jautājums: kā viņš pie šīs slimības ticis.»****** Bet citur pasaulē par to tomēr šaubās un pat kategoriski iebilst.*******
********
* Dauge A. Fridrihs Nīcše. - Grām.: Lielas personības II. Dzīves filozofi. - R., 1936. - 386. Ipp. ** Zālīte P. Fridriha Vilhelma Nīcšes dzīve un filozofija, īpaši viņa «Antikrists» un «Zaratustra». - R„ 1923. - 91. Ipp.